Viļna Štrama, Raimonda Janitas un Pētera Stranča, arī Orlando Rozena aresti neizbēgami rada jautājumus par to, ciktāl kukuļošana Rīgas domē ir bijusi un ir iespējama bez lēmumu pieņēmēju dalības deputātu līmenī. Īpaši jau, ņemot vērā kopējo ilggadīgo kontekstu par naudas lomu politikā Latvijā. Protams, daudzi riska faktori ir birokrātiskajā līmenī, piemēram, līdzīgi kā tiesās viens no korupcijas objektiem tiek atzīta lietu izskatīšanas paātrināšana vai novilcināšana. Līdzības ar tiesu lietām rada vēl viens aspekts – pēc grāmatas „Tiesāšanās kā ķēķis” skandāla notika agrāk izskatīto lietu un spriedumu pārvērtēšana. Attiecībā uz Rīgas domes šobrīd uzmanību izpelnījušos departamentos izskatītājām un no turienes tālākai izskatīšanai virzītājām, kaut lielākajām un strīdīgākajām lietām, gan neredz nekādu vēlēšanos tās revidēt. Lai gan, spriežot pēc KNAB priekšnieka vakar debatēs teiktā par ļoti plašiem kukuļu diapazoniem, var secināt, ka, acīmredzot, kaut vēl nepierādītu ziņu līmenī, ir pietiekami daudz informācijas, pēc kuras var spriest par notiekošo.

Rīgas domes vadības galvenā uzmanība šobrīd koncentrēta uz jauntapušo pretkorupcijas komisiju un tās priekšlikumiem par pilnveidojumiem normatīvu un procedūru jomā. Protams, tā ir svarīga un vajadzīga lieta – tiešām, gan augšminētie termiņi, gan kritēriji sabiedrisko apspriešanu vērā(ne)ņemšanai, ēku stāvu skaita vai apbūves zonējumu izmaiņām arī ir revidēšanas vērti. Tomēr jāapzinās arī, ka būvniecības process ir tāds, kurā visu nevar strikti reglamentēt un vienmēr paliks interpretācijas iespējas un tā saucamie politiskie lēmumi. Līdz ar to būtiski būtu arī nodalīt, kurā līmenī kas ko var interpretēt. Šis jautājums jau saistās ar nacionāla mēroga likumdošanas pilnveidojumiem, kas vairs nav pašvaldības kompetence. Taču pagaidām valdības līmenī nav jūtams, ka korupcijas skandāls Rīgas domē ir radījis valdības un koalīcijas atbildību bez kavēšanās ķerties pie būvniecības procesa reglamentācijas pārvērtēšanas. Te nu ir vērts atkal pieminēt Ivara Godmaņa 100 dienu darba vērtēšanā izskanējušo, ka korupcijas novēršana nav jūtama starp prioritātēm. Un tas atkal ir jautājums par to, ciktāl korupcijas aisberga neredzamo daļu kāds grasās mazināt un, tēlaini runājot, izkausēt.

Citās pašvaldībās pārkāpumi teritoriju plānošanā it kā sasnieguši kritisko masu ar Ķekavas pagasta padomes atlaišanu. Ķekava pēc uzskaitīto pārkāpumu skaita ir līderis, tomēr, kā zināms, neskaitāmas nelikumības gadiem ilgi tiek konstatētas arī citās pašvaldībās, taču kardinālu sankciju nav bijis, vēl vairāk, pārkāpumi tiek masveidā legalizēti. Pat nerunājot par pie rokas nepieķertiem kukuļotājiem, tas atkal ir jautājums par politisko „jumtu” piesegumu visaugstākajā līmenī. Sabiedrības aktīvisti noprotestē vienus lēmumus, bet citi rullē uz priekšu. Šķiet, visuzskatamākais indikators ir un paliek arī vakar debatēs pieminētais nelikumīgu būvju nojaukšanas scenārijs – kamēr tas ne reizi nerealizējas, diez vai var runāt par likumības triumfu.

Visos šajos skandālos gribētos meklēt labo ziņu. Var pieņemt, ka tiesībsargu aktivitātes un publikas saasinātā uzmanība piebremzēs lēmēju atļautību un apetīti. Tomēr pats no sevis arī nekas nenotiks. Vēl vairāk – ņemot vērā neizbēgamo evolūciju likumības pilnveidošanā un sākumkapitāla uzkrāšanā, arī korupcijas apjoms, vismaz pēc gadījumu skaita, neizbēgami ir spiests samazināties. Taču tas nenozīmē, ka tas izzūd pats no sevis jebkurā, arī visaugstākajā līmenī, nevis kļūst rafinētāks un transformējas atkal jaunās formās.