Cilvēkam var būt mērķis un simts priekšlikumi visādām darīšanām. Cik vajag priekšlikumu tam KAS uz MĒRĶI iet? Taisnība, ka cilvēka vērtības noliegums ņepokatit. Ceļš uz ideālu sabiedrību. Attiecies pret citu tā, kā attiecies pret sevi: kā pret draugu nevis ienaidnieku. Kā pret valsti nevis pilnu naktspodu. Ja es savas LIELĀS VALSTS funkciju Izglītība nepildu, procesu nevadu, bet, lai ir par ko diskutēt(!!!), priekšlikumus par funkciju vērtējumu turpinu iesniegt, bāzes piedāvājumu turpinu veidot, tad kāpēc jaucu gaisu ar runām par administratīvā aparāta graizīšanu. Izglītība nav prioritāte>Nevajadzīga darbība>Neapmierinoši rādītāji>Alga zema un vēl sarūk>It /kā/ nemaz nezūd ticība sev>Muldu atspēries... Kā paliek ar mācīšanos, domāšanu, runāšanu? Ak es iesniegšu finanšu ministrijā savus priekšlikumus par manas domāšanas vērtējumu - domāšana super+atteicos no sirdsapziņas kontroles - ļoti izdevīgi priekšlikumi. Kas tad īsti ir mans personīgais mērķis? Uzdevums? Mans personīgais noderīgums, pielietojums. Ko es personīgi daru. Ir man personīgā atskaite sev personīgi par to, kas es sev esmu šajā valstī? Funkcija vai kas cits???? 

Lai sāktu iet, gājējam vispirms ir jānonāk pie sevis. 

Es nezinu, kā jābūt. Man tikai nepatīk. Un jums nepatīk, ka man nepatīk. Bet entie miljoni (kaut vai - 40%) man patīk. 

Zinu vien to, ka sevi noliegt es nevaru. Un nemaz tik trekns un uzblīdis neesmu. Citiem taču ir vairāk. Bet kāpēc visiem nav vienādi - tas nav mans jautājums sev. Jautājums sev ir: kāpēc man trūkst un kā atjaunot savus resursus. Mana funkcija nav sev kaitēt. Bez sevis sapratnes, es nevaru zināt, kas man kaitē, kas palīdz. Bez sevis sapratnes neviens mans pieticīgi alkatīgais plāns nedarbojas. Bedrē iekritis es nedarīšu 5x aktīvāk to, ko līdz šim. Es pārdomāšu. Pacentīšos. (Priekš kam izglītības ministrijas administratīvajam aparātam izglītība un kas mācās Latvijā, vai es veiksmīgi administrēju vai mans piedāvājums vēl ir jautājums u.c.) Kāds ieguvums man ir vajadzīgs, lai ko tas maksātu šajos krīzes laikos, kad apstājos un instinktīvi pastiepju roku kā ubags? Vai es eju uz to? Ko es iegūstu? Kam kalpo mana noslodze? Man? Vai pat man nekalpo...? Atklāt, saglabāt un palielināt par 41-100% skaidras un lietderīgas funkcionālās darbības, pakalpojumu paku. Kā to atklāt? Kā panākt to, ka man ir pietiekoši (un ikvienam ir pietiekoši)? Kāda īsti būs mana alga un kādam laika periodam, jo tik neatlaidīgi rosos. Kad un no kā tas mainīsies, ja nemainīšos es? 

Ko darīt, darbs var būt riebīgs, bet alga jānopelna. Lai nav balta, bet lai maize ir. Kaut pa druskai. Varbūt man izdosies.