Valdība otrdien ir it kā startējusi ar 2010.gada valsts budžeta projekta „bāzi”, par ko finanšu ministrs ziņoja arī trešdienas pēcpusdienā Saeimas ārkārtas sēdē, un kas bija starp tabulām, ko premjers trešdienas vakarā demonstrēja KNL debatēs. Taču šī „bāze” ja ne par visiem 500, tad vismaz par 400 miljoniem atšķiras no tiem skaitļiem, kas ļautu izpildīt plānu par budžeta deficīta samazināšanu, bet skaidras stratēģijas un risinājumu virzienu, kā šo samazinājumu realizēt, nav. Kas nozīmē risku neizpildīt vienošanos ar aizdevējiem un nesaņemt nākamgad plānoto aizdevuma turpinājumu, kas, savukārt, nozīmē tos pašus draudus, ar ko tika draudēts jau decembrī un jūnijā – vēl lielāks samazinājums, lejupejošā ekonomikas spirāle, emigrācija, nabadzība, taloni, un tā tālāk. Vai arī otrs risks, ko vakar publiskoja ekonomists Andris Strazds – draud vēl viens nodokļu palielinājums, daudz plašāks, nekā šobrīd tiek pieļauts.

Tomēr, „cepšanās” par šo, neapšaubāmi akūto jautājumu, kad budžeta savlaicīgai pieņemšanai atliek vien pāris mēneši, ir nevis trauksmes un enerģijas pilna, bet tāda kā remdena, atkārtojot jau daudzkārt dzirdētas frāzes vajadzības un vēlamības izteiksmē. Līdz ar to arī savstarpējās kritikas un prasīguma līmenis ir tāds “pustukšītis”. Politiskajā retorikā Tautas partijas un “Jaunā laika” konflikts, šķiet, abiem patīk ar tādu kā sadomazohistisku piegaršu – Tautas partijai ir jauns cerību pilns vingrinājums mēģināt pacelties uz politisko konkurentu kamiešiem, savukārt “Jaunajam laikam” ir iespēja atgriezties jau tik pierastajā opozicionāru lomā un kaunināt vainīgos. Tāpat kā viņus atbalstošajiem vēlētājiem. Savstarpējai kritikai pa daļai ir pamats abās nometnēs, taču tās saturs paliek otrajā plānā aiz formas priekšnesumiem.

Tā saucamie sociālie partneri nesteidz atmaskot šo grupveida politisko pornogrāfiju un atklāt, ka kails ir nevis katrs atsevišķi, bet tas grupveida karalis, ko sauc par valdību un valdošo koalīciju. Tā vietā turpinās arī jau ierasta kritika, arī tai pašā vajadzības vai vēlamības izteiksmē. Rodas bažas, ka arī sociālajiem partneriem nevis lielais risinājums, bet tikai vīģes lapa pašu kailumam ir pēdējās nedēļās daudz piesauktā valsts funkciju analīze.
Kas tad ir izdarīts? Valsts kancelejas apkopotās simtiem valsts resoru funkcijas aptaujas formā pēc to nepieciešamības novērtētas skalā no nulles līdz pieci. Sociologi, iespējams, nevarētu neko pārmest šai metodei kā uzskatu noskaidrošanai, taču iztrūkst pašu piesauktais rezultatīvo rādītāju izvērtējums un arī nedzird, ka atsevišķu funkciju izmaksu samazināšanai būtu piedāvātas jaunas, konkrētas, samazinātu izmaksu tāmes. Piemēram, nav dzirdēts, ka uzņēmēju organizāciju informācijas tehnoloģiju vai finanšu pārvaldības guru būtu piedāvājuši izstrādātus daudzkārt piesaukto IT un grāmatvedības pakalpojumu ārpakalpojumu plānus kā alternatīvu tiem iepirkumiem, kas tagad notiek no privātā sektora.

Tikmēr kuluāros no dažādu partiju pārvaldītiem dažādiem resoriem dzird diezgan vienveidīgu kritiska niknuma pilnu noskaņu pret sociālo partneru darbības imitāciju. Latvijas Banka arī ieņēmusi valdības kritiķa lomu, tomēr neizrāda lielu iniciatīvu, piemēram, valdības dažādo un pretrunīgo plānu ekspertēšanā vai nozaru darbības rezultatīvo kritēriju noteikšanā. Lai gan atsevišķu bankas ekspertu publikācijas, piemēram, bankas izdevumā “Averss un Reverss” ir visnotaļ interesantas un šķietami kompetentas, tomēr tā ir un paliek vairāk malāstāvēšana, nevis, tā teikt, proaktīva rīcība.

Vēlreiz jācitē Andra Strazda teiktais televīzijas studijā – šoreiz par to, ka desmitiem miljonu liela izdevumu mazināšana būtu meklējama nevis funkciju likvidēšanā, bet to apjoma samazināšanā un iepirkumu salētināšanā, jo šobrīd notiek tikai atalgojuma samazināšana. Kam, citastarp, arī, nav noteikta turpmākā virzība. Un kā nagla uz (premjera) galvas vakar bija kāda skatītāja e-pasts, ko saņēmu pēc raidījuma: “Skumji klausīties, kā Dombrovskis ‘’skaidro’’, ka algas valsts sektorā samazinātas par 12%.
Manai sievai, kura ir pediatrs, alga samazināta trīsreiz, no 600 uz 180, manai sievas māsai, kura ir pedagogs – trīsreiz, no 400 uz 120!”

Un tā nu katrs paliek ar savu taisnību, kamēr sabiedrība arvien biežāk savā uztverē no labdabīgas skudriņas Tipas attieksmes “ticēja – neticēja”, pārtop par dzīvniecisko “visi cūkas”. Valsts prezidenta ārkārtas valdības sēdei nākamnedēļ ir kārtējais potenciāls kaut ko mainīt, bet arī kārtējais risks pievienoties atkailināto karaļu plejādei un realizēt vēl vienu kaitinošu ķeksīša vai imitācijas pasākumu.

Nu jau drīz būs apritējis gads, bet aktualitāti nezaudē viena un tā pati anekdote – mēs stāvam bezdibeņa malā, un varam spert platu soli uz priekšu…