Skolu tīkla reorganizācijas jautājums pēc kārtējās darba grupas vairāk nekā pusgadu ilgas spriešanas nonācis pie rezultāta ieteikumu līmenī. Par stingru valsts politiku to nevar saukt. Tiesa gan, izskan konceptuālais uzstādījums – mazākajiem skolniekiem izglītību iespējami tuvāk mājām, lielākajiem jau centralizētāk. Tomēr šim uzstādījumam trūkst konkrētības attiecībā uz sasniedzamajiem rezultātiem gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Kā īlens no maisa ārā spraucas statistika, ka skolotāju skaits pret skolēnu skaitu Latvijā ir lielāks nekā neskaitāmās citās valstīs. Taču skaidrs, ka novelt lēmumu pieņemšanu uz pašvaldībām, īpaši vēlēšanu gadā, ir risinājums neko nerisināt. Turklāt skolotāju trūkums atsevišķos priekšmetos vēl arvien ir un, ja šobrīd nav, tad draud atkal būt mācībspēku novecošanās dēļ. Mērķstipendiju piešķiršana daļai mācību priekšmetu pasniedzējiem ir izraisījusi pretrunīgas atsauksmes, taču, jebkurā gadījumā, ilgtermiņā tas nav risinājums. Jautājums ir, ko mēs gribam un ko varam.

Veselības nozarē jau labu laiku atpakaļ sāka skanēt uzstādījums, ka valstij beidzot būtu jāizrēķina, cik reāli maksā visi pakalpojumi un pēc tam jānodefinē, ko tā var kā nākas apmaksāt. Izglītībā absurds ir tas, ka jau ir nodefinēts, vismaz Nacionālajā attīstības plānā, ka izglītība ir prioritāte un tai jābūt gan kvalitatīvai, gan pieejamai. Taču atbilstoša nodrošinājuma šim mērķim ne tuvu nav – gan attiecībā uz neskaidrību ar skolu tīklu, gan arvien vēl gaidāmajām pārmaiņām arodizglītībā, gan ilggadīgo mācību grāmatu epopeju, gan augstskolu finansējumu. Tikai liekas negatīvās emocijas rada daļējie, bet hroniski puspietiekamie resursi kombinācijā ar nemainīgo cerēšanu uz budžeta palielinājumu, kas nemainīgi ir nepietiekams.

Saistībā ar mācību grāmatām vakardienas debates uzskatāmi iezīmēja vēl vienu ļoti lēni notiekošu procesu izglītības nozarē – pāreju uz modernajām tehnoloģijām. Daudz vairāk mācību materiālu, neapšaubāmi, varētu būt digitālā formā. Tāpat kā iestāšanās augstskolās varētu būt bez nožēlojamām rindām un elektroniski. Šis temats ir nesaraujami saistīts ar iepriekšminēto skolotāju nodrošinājumu – skaidrs, ka jaunākas paaudzes skolotāji būs tie, kas veiksmīgāk un aktīvāk spēs digitalizēt izglītības procesu, taču šī paaudžu maiņa ir tālu no vēlamā. It kā modernu mācību līdzekļu ieviešana ir viens no akcentiem šonedēļ, jau mācību gadam sākoties, valdībā beidzot apstiprinātajos jaunajos dabaszinātņu mācību standartos. Atliek cerēt, ka tas tiks realizēts.

Savukārt vidējā profesionālajā izglītībā atkal ir pagājis gads, kura laikā būtiskas izmaiņas šajā nozarē nav notikušas – Eiropas struktūrfondu ieguldīšana velkas garumā, par stratēģijas izstrādi ar uzņēmēju līdzdalību vēl arvien runājam nākotnes formā, tikmēr darba tirgū vaimanoloģija, ka trūkst vairāku arodu speciālistu, jau kļūst hroniska, kas šībrīža ekonomikas apstākļos ir jo īpaši bīstami.

Tikpat un pat vēl bīstamāk ir riski smadzeņu aizplūšanai uz ārzemēm studiju maksu īpatsvara dēļ, ko vakar uzskatāmi raksturoja Latvijas Universitātes rektors. Diemžēl arī šajā jomā izglītības resora atbildes ir galvenokārt vajadzības un vēlamības izteiksmēs, un uzņēmēju stipendiju piesaukšana neliecina, ka ir vēlme ko būtiski mainīt. Vienā no intervijām pēdējās dienās ministre aizrunājās līdz prognozēm, ka 2013.gadā , budžetam palielinoties un studentu skaitam samazinoties, valsts finansējums pietiks visiem valsts augstskolu studentiem. Skumja atrunāšanās, mazinot uzmanību uz to, vai nebūtu kas darāms jau tagad. Protams, var septiņreiz mērīt, pirms griezt. Tikai var palikt krietni mazāk, ko un kam griezt.