Neziņa par 241 skolu

Pamatojoties uz Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda ziņojumu, Izglītības un Zinātnes ministrija (IZM) šī gada janvārī iesniedza Ministru kabinetam izvērtējumu par izglītības sistēmas pilnveidošanas iespējām Latvijā. Gatavojot informatīvo ziņojumu “Par priekšlikumiem izglītības iestāžu tīkla attīstībai”, ministriju darba grupa  aprēķināja, cik skolēniem un skolotājiem skolā jābūt, lai valsts turpinātu finansēt skolas izdevumus no budžeta līdzekļiem. Novados sākumskolās – 1.- 4. klase 40 skolēni, bet attiecīgi 1.- 6. klasē - 60. Bērnu skaits pamatskolā laukos, kas nodrošinātu izglītības programmas īstenošanu, ir 102 skolēni, bet vidusskolās 162. Otrs rādītājs – skolotāju skaits. Novadu pamatskolās jāstrādā 17 skolotājiem, bet vidusskolās – 28 pedagogiem. Izglītības ministrijas speciālisti prognozēja, ka normatīvo aktu grozījumi, kas attiecas uz izglītojamo skaitu izglītības iestādēs, radīs virkni problēmu īstermiņā: nepieciešams papildu finansējums, lai skolas ēkas pielāgotu lielākam skolēnu skaitam; skolu autobusu iegādes nepieciešamība; ceļu infrastruktūras sakārtošana un uzturēšana; nodarbināto skaita samazināšanās izglītības sektorā; palielināsies attālums līdz izglītības iestādei vecāko klašu skolēniem.

Eksperti apgalvo, ka vismaz 150 lauku skolās turpmākos septiņus gadus skolēnu skaits būs neliels. “KNL” redakcija, atlasot skolas pēc skolēnu skaita (mazāk par 90), un ar tām sazinoties, noskaidroja, ka skolu slēgšana draud vismaz 241 pagastos esošām pamatskolām un vidusskolām. IZM vairakkārt uzsvērusi, ka „ar varu” skolas neslēgs, tomēr gan pašvaldības, gan skolu vadītāji saprot, ka bez valsts atbalsta skolu pastāvēšana ir gandrīz neiespējama.

Kā finansē skolas un kas mainīsies

Izglītības iestādes saņem atbalstu gan no valsts, gan pašvaldībām. Valsts apmaksā pedagogu algas, bet pašvaldības sedz tehnisko darbinieku algas, kā arī nodrošina materiālo bāzi un uztur skolu. Ja apstiprinās jauno fiansēšanas kārtību, pedagogu algas aprēķinās atbilstoši finansēšanas modelim “Nauda seko skolēnam”. Skolēnu skaits laukos attiecīgi vairāk kā 100 un 160 noteiks, vai pedagogu algas apmaksās valsts. Ja skolēnu skaits sasniegs šos rādītājus, par skolotāju algu apmaksu parūpēsies valsts, bet samazinājuma gadījumā pašvaldības. Darba grupa aprēķinājusi, kādas līdzekļu summas nepieciešamas skolotājiem un administrācijai gadā. Novadu vidusskolās algām vajadzīgi 131709 lati, bet pilsētās – 156075. Pilsētās finansējums algām ir lielāks, jo izglītības programmas īstenošanai noteikts augstāks skolēnu skaita rādītājs vidusskolās un pamatskolās, nekā laukos. Lai piemērotu naudas sadales mehānismu pamatskolās jāmācās 180 skolēniem, bet vidusskolās 255.   

Salas pamatskolas cīnīsies par saglabāšanu, citiem bezcerība

„Mēs cīnīsimies līdz galam, lai skolu neslēdz,” optimistiski stāsta Rīgas rajona Salas pamatskolas direktore Daina Krūmiņa. Šajā Rīgas rajona skolā pašlaik mācās 74 skolēni, kurus izglīto 17 skolotāji. Viņa stāsta, ka gatavi „savilkt jostu”, lai vairākus gadus spētu pastāvēt bez valsts atbalsta, ja pieņems likuma grozījumus. Direktore prognozē, ka turpmākos divus mācību gadus iespējama skolēnu skaita samazināšanās, bet pēc tam daudzums varētu palielināties. „Pašvaldība sola mūs atbalstīt līdz laikam, kamēr atkal spēsim saņemt mērķdotācijas no valsts,” skaidro D. Krūmiņa. Salas pagasta padomes priekšsēdētāja Inese Liepa apstiprina direktores teikto: „Darīsim visu iespējamo, lai skola pastāvētu. Sadarbība ar skolu ir ļoti laba. Pedagogi ir kompetenti, direktore atsaucīga un skolēniem skola ir vajadzīga. Mums skola ir jāatbalsta!”

Pārējo Latvijas lauku reģionu skolas direktori apliecināja, ka pašvaldības nespēs nodrošināt finansējumu, ko valsts nesniegs reformas gadījumā. Rēzeknes rajona Nagļu pamatskolas direktors Pēteris Vērdiņš apgalvo, ka skolu finansēšana ir sāpīgākais jautājums. „Pašvaldība ir atsaucīga, tomēr tai nav tik daudz līdzekļu kā citām pašvaldībām, tādēļ skolai draud slēgšana. Tas var izraisīt tālejošas sekas – skola nav tikai izglītības iestāde, tā ir arī kultūras centrs, kas vieno visu pagastu,” viņš paredz. 

Aptaujāto skolu vadītāji stāsta par līdzīgām problēmām, kas var aktualizēties pēc skolu slēgšanas: skolotāji var kļūt par bezdarbniekiem, neziņa par ēkām, kas piemērotas tieši skolu vajadzībām, sliktā stāvoklī esošie ceļi, nepilnīgi autobusu maršrutu saraksti. Vairāku skolu direktores min, ka bērni jau tagad apzinās, ka krietni grūtāk būs celties agri un vakarā pārrasties vēlu no skolas. Daudzi skolu vadītāji uzskata, ka pašvaldības nevarēs nodrošināt autobusu kursēšanu vairākas reizes dienā. Citi prognozē, ka bērnus no rīta aizvedīs, bet tikai vakarā atvedīs mājās. Aptaujātie direktori ir vienisprātis, ka mazs skolēnu skaits klasē nemazina izglītības kvalitāti – tieši pretēji – individuālais darbs sekmē izaugsmi.

Sociologiem un antropologiem domas atšķiras

Pilsētu  sociologs Viesturs Celmiņš uzskata, ka skolas slēgt nevajadzētu. “Sekas var būt briesmīgas. Cilvēki, kuri būs palikuši laukos, pārvāksies uz pilsētām. Notiks strauja urbanizācija,” stāsta V.Celmiņš. Viņš ir nobažījies par valsts un pašvaldību neapzināšanos, ko šī reforma varētu mainīt.  Pilsētu sociologs norāda, ka valstij būtu jāspēj sniegt alternatīvas, ja skolas, kurās ir mazs skolēnu skaits, slēgs. Rakstniece un žurnāliste Anna Rancāne piekrīt, ka lauku skolu slēgšanas sekas Latgalē var būt ļoti bēdīgas. “Tā vieta, kur izglītības iestādi likvidēs, būs pamesta pilnībā,” stāsta A.Rancāne. Viņa uzskata, ka lauku skolas tieši ir piemērotas specifiskai bērnu grupai, piemēram, ar hiperaktivitāti sirgstošajiem. “Skolu likvidēšana ir ārkārtīgi liela līdzekļu izšķērdēšana. Daudzās skolas ieguldīts liels finansējums, bet tās slēdz un ēkas vairs neizmato, jo piemērotas tikai izglītības iestādes vajadzībām,” uzskata žurnāliste.  Savukārt sociālantropologs Roberts Ķīlis apgalvo, ka lauku iedzīvotāju īpatsvaru dramatiski neiespaidos skolu slēgšana, ja skolēniem būs iespēja mācīties tuvā apkārtnē. “Dramatiskas sekas var būt, ja cilvēkiem, kuriem bijuši kādi vietai piesaistošie faktori, piemēram, bērnam skola, zūd, tad tas var nozīmēt cilvēku migrāciju,” stāsta sociālantropologs. Robertam Ķīlim ir divas versijas par to pagastu nākotni, kur skolas slēgs: ātrāk vai lēnāk, notiks depopulācija jeb iedzīvotāju skaita samazināšanās dabiskā ceļā, mirstībai pārsniedzot dzimstību. Var norisināties cilvēku kontingenta nomaiņa, kā tas jau noticis Skandināvu valstīs.

Vai Latvijā radīsies „spoku pilsētas”?

Norvēģu zinātnieku 2004. gada pētījumā “Skandināvijas valstis Eiropas kontekstā” atspoguļota lauku apvidu demogrāfiskā situācija un migrācijas sekas. Labklājības meklējumos lauku reģionu iedzīvotāji darbaspējīgā vecumā devās uz pilsētām. Nepietiekošā bērnu skaita dēļ slēdza skolas, un palikušie pārcēlās uz pilsētām. Šos apvidus dēvēja par “spoku pilsētām” līdz tās kļuva par “atvaļinājuma ciemiem”. Turīgi cilvēki brauca atpūsties krāšņās dabas un miera dēļ. Sociālantropologs stāsta, ka līdzīgi var notikt arī Latvijas lauku reģionos, ja uz izglītības iestādēm vajadzēs braukt ilgāk kā stundu. Degvielas cenu kāpums var būt viens no kritērijiem, kādēļ jāpārceļas uz citu dzīvesvietu. Līdz ar to Latvijas izglītības politikas virzītājiem jau šobrīd sabiedrībai būtu atklāti jāpasaka, ka skolu tīkla optimizēšana nebūs vien savdabīga reforma izglītības nozarē, bet pavisam noteikti radīs arī iedzīvotāju dzīves līmeņa izmaiņas, sociālas problēmas un piespiedu migrāciju tuvāk pilsētām vai uz tām. Toties Latvijā radīsies jauns administratīvi teritoriāls jēdziens – „spoku pilsētas”.

Latvijas rajonu karte, kurā norādīts pamatskolu un vidusskolu kopējais skaits, kurās mācās mazāk kā 90 skolēnu.
IZM sagatavotais "Informatīvais ziņojums par Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda tehniskās palīdzības 2007. gada 11.-22. jūnija misijas sniegtā situācijas raksturojuma izglītības nozarē detalizētu analīzi un iespējām īstenot misijas ieteikumus".
IZM sagatavotais "Informatīvais ziņojums par priekšlikumiem izglītības iestāžu tīkla attīstībai".
Pētījums "Spatial development trends. Nordic countries in a European context".