13.08.2009.
Lāsma Rozenfelde
Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas „SUSTENTO” valdes locekle Iveta Neimane atklāja, ka pacienti vēlas, lai tiktu izveidota kreditēšana, lai cilvēkiem būtu nauda ārstēšanai, un tiktu veidotas mediķu izbraukuma brigādes uz rajoniem.
Abi slimnīcu vadītāji, kas piedalījās debatēs, uzsvēra vajadzību viņu vadītajām iestādēm piešķirt papildus naudu. Rīgas 1. slimnīcas valdes priekšsēdētājs Andrejs Pavārs esošo finansējuma sadali raksturoja kā galīgu ārprātu un absurdu un pauda uzskatu, ka valstij vispirms ir jāfinansē neatliekamā medicīna, savukārt Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Arnolds Atis Veinbergs aicināja atrast papildus finansējumu, lai slimnīca varētu turpināt kvalitatīvi sniegt neatliekamo palīdzību. Privātās medicīnas sabiedrības „ARS” valdes priekšsēdētājs Māris Andersons gan pauda viedokli, ka mazāks samazinājums ambulatorajai aprūpei nekā stacionārajai aprūpei ir pareizs, runa ir tikai „par kvalitatīvu darbu”. Viņš arī norādīja, ka privātiem ambulatoriem uzņēmumiem Rīgā nav parādu problēmas – kā zināms, daudzām slimnīcām tādas šobrīd milst arvien lielākas.
Par racionālāku līdzekļu tērēšanu runāja arī citi debašu dalībnieki. Tā Ārstu biedrības valdes loceklis Jānis Ozols aicināja nevis turpināt „rullēt” kā līdz šim, bet sākt domāt, kādām slimnīcām maksāt – ar lielāku vai mazāku pašizmaksu. Ārstu biedrības prezidents un premjera padomnieks Pēteris Apinis pauda bažas par nākamā gada finansējumu, kas būs vēl mazāks, un izteica priekšlikumu visus resursus racionāli izmantot ārstniecībai un atteikties no jebkādas celtniecības, remontiem vai jaunām tehnoloģijām. Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes lektors Uldis Mitenbergs aizrādīja, ka ir nepareizi veikt strukturālas reformas un pēc tam taisīt plānu.
Pēc šo priekšlikumu noklausīšanās B.Rozentāle skatītājiem vien darīja zināmu, ka cilvēkiem krīzes apstākļos svarīgākās ir drošība, veselība un izglītība, uz ko politiķiem ir „jārezonē” un tas jāparāda budžetā. Viņa noliedza neracionālu saimniekošanu, bet pauda viedokli, ka valsts varētu atteikties no tādām „elitārām, skaistām lietām” kā tiesībsargs. Ministre kā argumentu izmantoja jautājumu par katra klātesošā vēlmēm veselības pakalpojumu saņemšanā, un atklāja sabiedrībai, ko reāli ir izdarījusi un ar ko lepojas.
