Termiņš tam nav diez ko ilgs – tas ir mēnesis, par ko aizvadītās nedēļas beigās pēc savstarpējās sarunas paziņoja ministre un premjers. Mēnesis arī tāpēc, ka ikdienas situācija ar parādiem nozarē un reālu ārstniecības procesa apstāšanos daudzās jomās ilgākā laikā var novest vēl dziļākā bedrē.
Premjers jau ir nodemonstrējis savu rezonansi pēc nesenās sarunas ar ministri, vakar parakstot trīs rezolūcijas ar uzdevumiem ministriem sniegt informāciju un analīzi par jauniem izdevumiem neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta transportlīdzekļiem, par pakalpojumu pašizmaksām un par slimnīcu parādiem. Ministre vakar televīzijas studijā noraidīja jebkādas šaubas par to, ka šiem jautājumi saistās ar racionālākas līdzekļu tērēšanas iespējām. Tāpat kā par vakcinācijas valsts apmaksāto apjomu. Tāpat kā par neatliekamās palīdzības izmaksu efektivitāti, salīdzinot dažādas slimnīcas. Tāpat kā par līdz šim iepirkto tehnoloģiju racionālāku izmantošanu. Tāpat kā par vēl daudziem diskusijā pieminētiem un arī publiskajā telpā daudzkārt minētiem jautājumiem.
Tai pat laikā, lai gan nebija skaļu iebilžu pret to, ka ārstniecības pakalpojumu tarifi neatbilst pašizmaksām, ļoti vispārīgi izskanēja versijas par šo tarifu maiņu. Bet „gaisā karājamies” palika jautājums, vai visa sapiņķerētā samaksas sistēma par diagnozēm, manipulācijām un gultasdienām, ar dažādiem koeficientiem, nebūtu maināma un vienkāršojama.

Šobrīd uzmanības centrā ir un paliek epopeja ap slimnīcu skaitu, otrajā plānā atstājot saimniekošanas sistēmu šajās slimnīcās, no kurām lielākajās, neaizmirsīsim, īpašnieka pārstāvis jeb valsts kapitāldaļu turētājs ir Veselības ministrija. Savukārt, par ambulatorās aprūpes prioritāti skan tikai saukļi un vienīgais arguments ir tas, ka šajā līmenī finansējuma samazinājums ir mazāks nekā stacionāriem. Tomēr šobrīd trūkst analītiska pamatojuma un definēta mērķa – cik, piemēram, attiecībā pret pērn notikušajiem 517 976 hospitalizācijas gadījumiem vai par nepilnu piektdaļu mazākajam ātrās palīdzības izsaukumu skaitam, jābūt valstī šogad un turpmākajos gados, un, galvenais, kas būs stimuli iedzīvotājiem un ārstiem praksē īstenot šīs izmaiņas, un vairāk izmantot ambulatoros pakalpojumus, un vai šo pakalpojumu sfērā nav daudz kas jāmaina.
Visbeidzot, protams, gan ambulatoro, gan stacionāro pakalpojumu, gan medikamentu jomā būtu jādefinē pieejamības un materiālā nodrošinājuma risinājumi mazturīgajiem - droši vien, sadarbībā arī ar sociālo sfēru un pašvaldībām.

Kopumā šķiet, ka lai nu kur, bet veselības nozarē derētu pamatīga Valsts kontroles iejaukšanās. Jo par funkcionālajiem un visādiem citādiem auditiem dzird visur citur, tikai ne ārstniecības sfērā.
Bet, neatkarīgi no tā, mēneša laikā ministrei būtu ne tikai jāpamato nodokļu maksātājiem, kā kas tiek tērēts, bet arī tas, kāpēc tiek tērēts tieši tā, cik tas ir pamatoti, kādas ir alternatīvas, kā tērēšana stimulē labāku ārstniecības kvalitāti, un tā tālāk.
Ārstu biedrības prezidents un premjera padomnieks Pēteris Apinis vakar publiskoja, droši vien, neizbēgamus skaitļus, ka veselības aprūpes budžets nākamgad būs vēl mazāks nekā šogad. Protams, politiski var un ari vajag cīnīties par nozares īpatsvaru pret budžetu vai kopproduktu, tomēr pie pašreizējā ekonomikas krituma nez vai ir reāli veselības aprūpē šobrīd cerēt uz būtisku līdzekļu palielinājumu. Jo īpaši tikmēr, kamēr nebūs plašas analīzes, un pār veselības nozari paliek aizdomu mākonis par neracionālu un arī politiski piesegtu koruptīvu finanšu izlietojumu.