Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 14.11.2019.
 

Cerību un jābūtības ministri, lēnīga valdība. Un tauta?

Valsts budžets`2010

28.05.2009. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 2
Pēc vakardienas „Kas notiek Latvijā?” debatēm par valsts budžeta grozījumiem, reformām un krīzes pārvarēšanu atliek secināt, ka pie aptaujas četriem atbilžu variantiem par valdības darba vērtēšanu būtu liekami piektais un sestais – ka politiķi nesaprot, kas notiek valstī un nezina, ko darīt. Tad varētu izvilkt tādu kombinēto gala atbildi, ka ar šo nesaprašanu un nezināšanu, kombinācijā ar bailēm lemt nepopulāri un mēģinājumiem meklēt kompromisus un to pamatojumu, valdība nonāk pie nesaprotamas un nekonsekventas rīcības.
Citādi grūti atrast izskaidrojumus, kāpēc nedēļā pirms tik ilgi daudzināto budžeta grozījumu pieņemšanas ministri lēnīgi, bez lielas enerģijas, aizrautības un rūpēm, atkārto tradicionālās vispārīgās frāzes, jābūtības un cerību formā, par to, kā mēs kaut kur virzāmies un kādi mums ir uzdevumi. Par pilnvērtīgiem un pienācīgi pamatotiem šos ilgstošās tagadnes stāstus grūti nosaukt. Maigi izsakoties.

Līdz ar to uz kārtējo sarunu raundu ar starptautiskajiem aizdevējiem Latvijas valdība startē nevis ar skaidru programmu un priekšlikumiem, ko ir risks noraidīt, bet gan ar haotiskiem pusceļa nodomiem, pēc kuriem ir bezjēdzīgi vainot Valūtas fondu vai Eiropas Komisiju, ka tie mums kaut ko neļauj.
Budžeta grozījumu plāna un struktūras tālāk par šī brīža ilgi mocīto samazinājumu pēc būtības nav, ir tikai bubulis par gandrīz miljarda samazinājumu un lieli riski par turpmāku ieņēmumu samazinājumu.
Uzņēmēji dažādās organizācijās runā par valsts pārvaldes reformu būtību un nodokļu politikas un administrēšanas maiņām, daudzviet runā par sociālajiem riskiem gada beigās saistībā ar bezdarbnieku skaitu, taču ne viens, ne otrs, ne trešais, ne ceturtais jautājums ar šiem budžeta grozījumiem tā pa īstam nav saistīts. Valsts pārvaldes reformu plāna kārtējās redakcijas gatavošana atlikta uz nākamo nedēļu, iespējamo nodokļu izmaiņu, izglītības un veselības nozares reformu plāni mainās vai ik dienas, taču skaidras visaptverošas un galīgas valdībā akceptētas koncepcijas nav un nekas neliecina, ka tuvākajās dienās būs. Sociālo jautājumu risinājumus nu sola uz augustu.

Protams, arī tas, kas notiek valdības iekšienē, diez ko neliecina par vēlmi meklēt solidārus risinājumus. Tautas partijas ministru un nu arī dibinātāja kritika premjeram, lai gan lielā mērā pamatota, tomēr lielā mērā izskatās pēc taktikas – jo sliktāk, jo labāk. Jo nav, piemēram, redzēts un dzirdēts labais piemērs no tieslietu ministra būtiski vienkāršot tiesvedības sistēmu, no reģionālās attīstības un pašvaldību ministra nav sagaidīts aptverošs valsts un pašvaldību pakalpojumu efektivizācijas teritoriālais plāns kā administratīvi teritoriālās reformas loģisks rezultāts, un arī veselības ministrs nebūt nerāda priekšzīmi savu jauno „māsterplānu” publiskot, nevis vilkt garumā.

Ko tikmēr dara sabiedrība? Šķiet, vēl arvien, arī naivi cerīgi, mazkritiski, lēnīgi un mazlīdzdalīgi, sagaida, kā kāds, marsietis, buldozers vai kāds cits, sakārtos vai arī problēmas atrisināsies pašas no sevis. Varbūt taisnība Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdim, ka jācenšas organizēties pašiem. Lai gan, ja ikdienas vajadzību pamatlīmenī tas ir izdarāms, tad tālākas sistēmiskas lietas vienalga atduras varas lēmumos visos līmeņos. Ja kurss ir uz „new deal” jeb jaunu vienošanos starp sabiedrību un tās priekšstāvjiem, tad tajā jāietver gan prasīgums vienam pret otru un pašiem pret sevi, gan pašnovērtējums ar daudzām nepatīkamām lietām visos līmeņos, tā teikt, no miljonāriem un ministriem līdz namamātēm. Jāatzīst, maz ticības, ka šādam procesam šobrīd ir pietiekama „kritiskā masa”.

Ja tas viss nenotiek, bet notiek vēl un vēl krietni dziļāka krīze, daudziem tā arī nebūs katastrofa – būs pelnošie, būs pašapmierinātie un būs politiskie ieguvēji. Būs īpašuma pārdale ar tā zaudēšanu daudziem, kas no taisnīguma viedokļa nebūtu to pelnījuši. Bet būs sociālā krīze tiem, uz kuru rēķina mežonīgā kapitālisma un treknajos gados daži „sabiezēja”, un kuri arī mazliet glābs nabadzībā nonākušos. Taču tam visam var nākt klāt vēl smagāka psiholoģiskā, vērtību, intelektuālā un demokrātijas krīze. Un tā jau vairs nav ekonomiskā un sociālā krīze, tā ir nācijas un valstiskuma krīze.


Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: