ĀIPL priekšsēdētājs uzsvēra, ka, lai iegūtu sabiedrības atbalstu, kas ir būtisks krīzes pārvarēšanā, mums ir jābūt kādam solījumam vai programmai, kādu iemeslu dēļ, kā un kad varētu palikt labāk. Viņš skaidroja, ka investori ar to saprot programmu, kur būtu skaidri atbildēts uz jautājumu, kā mēs nodrošināsim šīs valsts konkurētspēju, savukārt ar konkurētspēju viņi saprot valsts spēju reģionā specializēties un, iespējams, konkurēt ar zemākām izmaksām. A.Lauciņš atgriezās pie ilgi apspriestā un dažādas reakcijas izraisījušā jautājuma par to, ka Latvijai būtu nepieciešams noteikt ekonomikai prioritārās nozares.
Finanšu ministrs Einars Repše („Jaunais laiks”) pavēstīja, ka mums acīmredzot vajadzētu vienošanos ar uzņēmējiem, ka valdība nāk pretī ar nodokļu samazināšanu, bet viņi garantē palīdzību, lai ekonomika no „pelēkā” sektora atgrieztos vairāk „baltajā” un nodokļi tiešām tiktu maksāti. Viņš apgalvoja, ka no valdības puses tāds piedāvājums ir un tiek apspriests ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un ĀIPL. Taču definēt laiku, kurā nodokļi varētu tikt pazemināti, E.Repše nebija gatavs. Nodokļu jautājumam pievērsās arī Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājs Roberts Ķīlis, kurš interesējās, vai būtu iespējams izdarīt tā, ka tiem cilvēkiem, kas paši sevi nodrošina, būtu maksimāli mazs nodokļu slogs. Finanšu ministrs sacīja, ka valdība arī pie tā saucamā mazā biznesa iniciatīvas šobrīd strādā, taču vēlāk pavēstīja, ka valdībai būs jāiztur ļoti nopietns spiediens, tai skaitā no starptautiskajiem aizdevējiem, pretējā virzienā – par nodokļu paaugstināšanu.
A.Lauciņš politiķiem aizrādīja, ka vienkārša naudas noņemšana dažādām nozarēm pati par sevi nerada strukturālu reformu, bet vairumā gadījumu noved pie šo nozaru nespējas pildīt savu funkciju. Viņš ieteica prioritarizēt, ar kādiem mērķiem un kādos virzienos mēs naudu plānojam tērēt, un pauda arī savu uzskatu par iespējām samazināt resursus valsts iekšējās regulācijas izgudrošanai apstākļos, kad dzīvojam Eiropas Savienības sastāvā.