28.05.2009.
Lāsma Rozenfelde
Pirmkārt, LBAS vēlas, lai tie grozījumi, kas ļoti smagi skar ļoti daudzus cilvēkus, tiktu salikti vienā likumā, kam būtu noteikts pagaidu termiņš – līdz 2012.gada 1.janvārim. Otrkārt, arodbiedrības arī vēlas, lai izmaiņas tiktu pieņemtas, vienīgi izdiskutējot ar sociālajiem partneriem un nonākot pie līdzsvarota lēmuma, „kas nozīmē arī to, ka varbūt līdz galam neapmierina ne valdību, ne arodbiedrības, ne darba devējus, bet kas ir kompromiss”.
E.Baldzēns uzsvēra, ka nevar krīzes smagumu pārvērst par tādu, kurā cieš lielākā daļa sabiedrības, it īpaši vidēji un mazāk turīgā daļa. Viņš pauda pārliecību, ka bizness šobrīd nenes nopietnus zaudējumus, bet tam tie būtu jānes tāpat kā darbiniekiem, kam tiek samazināta darba alga. LBAS pārstāvis atsaucās uz „dažādām uzņēmēju grupām” un atgādināja, ka arī kara laikā ļoti daudz cilvēku ir likuši pamatu saviem miljonu un miljardu īpašumiem.
„Mēs redzam, ka labā roka īsti nezina, ko dara kreisā,” šādu novērtējumu E.Baldzēns deva valdības rīcībai pie budžeta izmaiņu gatavošanas. Viņš secināja, ka, tā kā ir nesaskaņotība un trīspusējās diskusijas nav bijušas tā vērtas, varbūt valdībai nemaz nevajag diskutēt ar arodbiedrībām un darba devējiem, bet vienkārši pašai ir jāuzņemas visa atbildība.
