E.Repše noraidīja kritiku par to, ka budžeta grozījumos joprojām ir iekļauta 12,9% IKP krituma prognoze, kas šobrīd izskatās visai nereāla. Viņš to nosauca par „aprēķinu bāzi” un uzsvēra, ka mūsu darbs šobrīd ir izdevumu samazināšana, savukārt piekoriģēt ieņēmumu daļu ciparos ir „mirkļa jautājums”. Ministrs gan nenorādīja uz to, ka līdz ar ieņēmumu samazināšanos automātiski pieaugtu budžeta deficīta apjoms, ko mēs starptautiskajiem aizdevējiem esam solījuši krietni mazāku.
E.Repše atzina, ka īstenībā mēs neesam tikuši „pārāk tālu” deficīta samazināšanā. Taču, kad viņam vaicāja par to, kā viņš starptautiskajiem aizdevējiem pateiks, ka mēs darbus neesam izdarījuši, bet lai naudu mums iedod, ministrs pauda savu skatījumu, ka tas „būtiskākais” ir šobrīd pašiem priekš sevis atbildēt – vai un kā mēs spēsim šo darbu turpināt. E.Repše arī apgalvoja, ka nākamā gada budžetā negribētu atkāpties no paša minimālākā uzstādījuma par 700 miljonu latu izdevumu samazinājumu un sarunas ar aizdevējiem būs atkarīgas no tā, vai viņi noticēs, ka mēs esam šādām turpmākām reformām gatavi un spējīgi. To, kāds pamats aizdevējiem būtu tam ticēt, katrs var vērtēt pats, vien jāpiebilst, ka tikai pirms pāris nedēļām E.Repše KNL debatēs runāja par 800 miljonu līdz miljarda latu „griešanu” nākamā gada budžetā.
Ministrs arī apliecināja pilnīgu piekrišanu vidēja termiņa budžeta stādīšanas mērķiem, bet norādīja, ka kritiena brīdis nav tas pareizākais, kurā to darīt. Demonstrējis grafiku, kas parāda Latvijas ekonomisko kritumu, viņš centās panākt, lai cilvēkus šis kritiens nebiedē, un apgalvoja, ka ātrāk krītam un ātrāk sasniegsim atspēriena punktu un iesim uz augšu. Savukārt viņa komentārs par strukturālo reformu – kuru īstenošana ir viens no būtiskākajiem solījumiem aizdevējiem – ātrumu bija tāds, ka varbūt reformas nedrīkst īstenot pārāk strauji, jo pie tām ir jāpierod, tai skaitā psiholoģiski.