21.05.2009.
Lāsma Rozenfelde
Pēc J.Sprinovska aprēķiniem, uzņēmums ar šādu iepirkuma cenu investīcijas atgūtu 15,3 gados, ja visas pārējās investīcijas nosegtu kāds „labais onkulis” vai Latvijas valsts un uzņēmumam būtu tikai jānopērk iekārta. Viņš apšaubīja, vai šāds ilgums ir loģisks, un noliedza, ka valdības februārī akceptētais projekts paredzēja dubultu tarifu, salīdzinādams tā brīža 8 santīmus lielo tarifu vējam ar minētajiem 7,4 santīmiem.
Ekonomikas ministrs Artis Kampars („Jaunais laiks”) skaidroja, kāpēc ministrijas vērtējumā biogāzes ražošana un vēja enerģijas izmantošana ir „pilnīgi, radikāli” dažādas lietas, un atzina, ka principā strīds šobrīd ir par to, vai šie „zaļās enerģijas” ražotāji pelnīs pēc 10, 12 vai 15 gadiem. „Viņi grib pelnīt pēc 10 gadiem, mēs sakām, ka viņiem tā tīrā peļņa nāks pēc 16 gadiem,” uzstādījumu definēja ministrs. J.Sprinovskis no sava viedokļa neatkāpās un izteica šaubas par iespēju atrast tādu banku, kas ieguldīs uzņēmumā naudu uz 16 gadiem.
Bet Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes loceklis Ivars Zariņš J.Sprinovskim aizrādīja, ka tiek salīdzinātas divas pilnīgi dažādas lietas, proti, elektrības gala tarifs, ko piedāvā mājsaimniecībām un kurā ir iekļauti tīkla pakalpojumi un viss pārējais, un ražošanas tarifs, kas „Latvenergo” ir divreiz zemāks.
