Pēc tam, kad Ivara Godmaņa valdība savas darbības noslēgumā pieņēma ekonomikas ministra Kaspara Gerharda virzītos jaunos noteikumus par „zaļās enerģijas” iepirkuma principiem un cenām, biogāzes kvotu sadalē daudzi palika aiz borta, vēja enerģijas jomā tā arī palicis neskaidrs, vai bija ekonomisks pamats celt cenas, bet kopumā viss šis process radījis risku par ievērojamu „Latvenergo” gala tarifu pieaugumu atjaunojamo resursu obligātā iepirkuma dēļ tuvākajos gados. Arta Kampara piedāvājums atgriezties pie agrākajām cenām un parūpēties par aiz borta palikušajiem it kā ir cienījams, tomēr arī tas atstāj neatbildētus daudzus jautājumus. Gan par iepirkuma cenu līmeni salīdzinot ar citu valstu cenām, gan par kvotu jēgu un taisnīgumu, kas saglabā nevienlīdzīguma riskus, gan par iepirkuma proporcijām starp vēju, biogāzi, biomasu un hidroenerģiju, gan par to, par cik un kad tomēr draud celties „Latvenergo” tarifi, par kuru samazināšanu ministrēšanas sākumā Kampars tik skaļi runāja.

No tā saucamās labās pārvaldības viedokļa šobrīd pienāktos krietni kvalitatīvāka argumentācija gan no atbildīgās ministrijas - par piedāvāto projektu un tā pamatojumu, gan, citastarp, ne mazāk vērtīgi būtu arī šo projektu kritiķu – Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas vēl un vēlreiz plašāki dati un aprēķini par cenām, tarifiem un riskiem.

Ekonomikas eksministra Gerharda plānos, tagad pārskatot februārī tapušos dokumentus, bija daži aprēķini un argumenti, ko gan grūti nosaukt citādi kā par šausminošiem – melns uz balta tika paredzēts, ka elektroenerģijas cenas var pieaugt par 29%. „Kolosāls” plāns ekonomikas krīzes laikos. Savukārt sakarīga un tiesiska pamatojuma tam, kāpēc decembrī tika pārtraukts konkurss par vēja enerģiju, nav līdz pat šim brīdim. Gluži otrādi, arvien aktīvāk no šajā nozarē strādāt gribošiem izskan versijas par to, kā konkurss tika apzināti sarežģīts, lai to izgāztu vai ierobežotu tirgus dalībnieku loku, bet pēc tam mainītu nosacījumus, lai gan arī līdzšinējā cena bija konkurētspējīga. Diemžēl arī tagad turpinās gluži konkrēti argumentētas aizdomas – piemēram par to, vai vēja mērījumu kritērija iekļaušana turpmāko spēles noteikumu projektā nav kārtējais mēģinājums slēpti lobēt dažus un gremdēt citus. Ņemot vērā  vairāku politiķu vai viņiem tuvu stāvošu personu darbošanos šajā nozarē – nez vai ir dūmi bez uguns.

Arī Tautas partijas iebildes un ierosmes par pašreizējo projektu saistās ar ne mazāk pretrunīgām versijām, īpaši jau ņemot vērā priekšvēsturi enerģētikas jomā Latvijā. Arī šobrīd ir un paliek spēkā versija, ka aiz jaunajām idejām par konkursu ar cenas zemāksolīšanu, jauna „zaļās enerģijas” likuma izstrādi un citām ierosmēm slēpjas vēlme novilcināt laiku, lai iespējami ilgāk paliktu spēkā februārī pieņemtā noteikumu versija, lai tā iespējami mazāk tiktu grozīta, vai lai panāktu dažādas interpretācijas vai pat manipulācijas iespējas attiecībā uz dažādiem tirgus dalībniekiem. Savdabīgi, ka tie teksti, ko vakar „Kas notiek Latvijā?” studijā debatēs vēstīja Saeimas Enerģētikas komisijas vadītājs Vents Armands Krauklis, runājot par īpatnējo kapitālieguldījumu novērtēšanas principu neatkarīgi no atjaunojamo resursu veida gandrīz vārds vārdā sakrita ar tiem ierosinājumiem, ko pirms raidījuma rakstveidā atsūtīja nu jau ilggadīgi vēja enerģijas jomā strādājošā Tautas partijas dibinātāja ģimenei piederošā uzņēmuma „Rets Investīcijas” pārstāvis. Protams, iespējams, ka tikai gluži nejauša sakritība...

Tikmēr ilgtermiņa un kopskata atjaunojamo resursu stratēģija Latvijā arvien vēl vairāk nav nekā ir. Analīzes par to, vai nevajag pārskatīt ilgtermiņa mērķus, nav. Var jau noteikt dajebkādus procentus, kādus attiecībā uz vietējiem atjaunojamajiem resursiem vienā vai citā termiņā jāsasniedz kurā energoresursu apakšnozarē, taču ar to vēl ir par maz. Vajag sakarīgus un sabiedrībai skaidrus argumentus un to apspriešanu. Latvieši ir zaļi noskaņoti, taču, kā zināms, vienmēr jāatceras, ka zem zaļā karoga var īstenot arī šmucīgas lietas.