LU Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja Inta Brikše apgalvoja, ka Latvijas politikā reputācijas jēdziens nedarbojas. J.Rijnieks tam piekrita un izteica vērtējumu, ka sabiedrība nav aktīva, līdz ar to gaida kādu par sevi aktīvāku, tāpēc politiķa tēlam ir jāvar „šīs alkas apmierināt”. Esošos „varoņus” J.Rijnieks atzina par tādiem, pie kā sirsnīgi piestrādāts un kas pieslīpēti. Viņš skaidroja, kas nosaka to, ka šobrīd visspilgtākais un iedarbīgākais tēls ir Aivars Lembergs, un kāpēc nozīmes nav tiesu procesiem, ofšoru ķēdēm un miljoniem. Mediju kritiķe Anda Rožukalne gan tieši ieguldīto naudas daudzumu saskatīja kā pamatu veiksmīgajam tēlam, šarmam atvēlot sekundāru lomu.

Latvijas Reklāmas asociācijas vadītājs Ģirts Ozols reputācijas nozīmes trūkumu skaidroja ar to, ka pilsoniskā sabiedrība ir pasīva, tāpēc reputācijā nesošais kritērijs ir atpazīstamība un visi pārējie reputācijas elementi „vienkārši pazūd”. „Turības” Sabiedrisko attiecību fakultātes dekāns Andris Pētersons savukārt pievērsās politiķu uzstāšanās mākai un nesaprata, kāpēc viņi „nesaņemas, lai viņi būtu labāki”. Arī J.Rijnieks tam piekrita un atzina, ka par spēju sevi pasniegt cilvēki pavisam neinteresējas, savukārt saņemšanās procesam galamērķis ir „stīvums, neatraisītība, kokainība un absolūta nespēja pasniegt to, ko tu īsti gribi teikt”. Viņš atklāja, ka arī tiem politiķiem, kas piedalās semināros, mācīšanās ir liela problēma, jo prasa pārstrukturēt domāšanas veidu.

Video: Inta Brikše, Juris Rijnieks, Anda Rožukalne, Ģirts Ozols un Andris Pētersons par politiķu reputāciju, tēliem un nesaņemšanos. (Fragments no „Kas notiek Latvijā?”, 22.09.2010.)