Kritēriju spektrs partiju salīdzinājumam ir plašs – par orientāciju starp Rietumiem un Austrumiem, par līdzšinējās darbības vērtēšanu, par nacionālajiem jautājumiem, par labējumu vai kreisumu attiecībā uz valsts lomu dažādās sfērās. Vienojošais ir šo ideoloģisko uzstādījumu piņķerēšanās neskaidri formulētās tekstuālajās izpausmēs. Tomēr nevaru piekrist ciniskajai pieejai, ka partiju programmām jāatmet ar roku, jo tā ir tikai tukša muldēšana. Priekšvēlēšanu mītiņos un reklāmās teksti neizbēgami būs vēl nekonkrētāki, līdz ar to vēl tukšāki, un no medijos pateiktā vien būs grūti izveidot atskaites punktu, lai prasītu atbildību un konsekvenci.
Labākais modelis jau būtu kombinācija starp programmām un tām sekojošo sacensību publiskajā telpā, prasot izteikties saprotami un argumentēti, tostarp par programmās apieto un nepieminēto. Nenāktu par ļaunu līdzās augšminētajām iespējami skaidrāk izvirzīt ideoloģiskas dilemmas un sakarības par to, ka valsts sektora lomas palielināšana neizbēgami sasaistās ar nodokļu palielināšanas nepieciešamību, par to, kā atgūt taisnīgumu ar likumsargu dalību, nodokļu reformu vai vēl citos veidos, par to, ciktāl un kā var pamatot nacionālo jautājumu risināšanu ar „tautu uzticēšanās politiku”, labklājības nodrošināšanu, vai vārdu rotaļām, piemēram, par „dažādu tautību latviešiem” un attālināšanos no „krievu pasaules”.

Iepretim politiķu piedāvājumiem par ikdienišķajām vajadzībām pēc Maslova piramīdas principa vai centieniem uzrunāt vēlētājus psiholoģiski, kas bija interesanti vērtēts lietpratēju komentāros vakardienas „Latvijas avīzē”, vairākums no KNL skatītājiem, kuri dalījās ar savu viedokli telefonaptaujā, par noteicošo kritēriju piedāvājumu vērtējumā un izvēlē nosauca politiķu līdzšinējās darbības vērtēšanu. Loģiski, tomēr arī šim jēdzienam iespējami dažādi tulkojumi – gan par iemesliem, kāpēc nonācām līdz krīzei, gan par to, vai pareizi to pārvaram. Abos gadījumos daiļrunībai var lietot pagātnes grēku jēdzienu, kas jo īpaši zīmīgs kļūst, saistot to ar aizvadītajā nedēļā lielu uzmanību izraisījušajiem kardināla izteikumiem Aglonā par Bībeles mācību, vienas apvienības atbalstu tai un šī jautājuma konsekvencēm vēlēšanās. Pieņemu un ceru, ka vakar TV studijā redzamais un klausāmais polemikas turpinājums būs impulss pārdomām un spriešanai, gan kristiešiem, gan nekristiešiem – gan par konkrēto it kā sīko jautājumu par vienu mācību priekšmetu skolās, gan par attīrīšanās procesu pēc aizvadītās divdesmitgades visplašākajā nozīmē, paturot prātā gan kristīgajām, gan ētiskajām vērtībām tik neatbilstošās izpausmes, kuru rezultāts ir neskaitāmas reizes piesauktā plaisa starp varu un tautu. Iespējams, šajā morāles kontekstā, kā to pēcraidījuma komentāros atzīmēja viens no skatītājiem, starp būtiskākajām dilemmām būtu ierindojama arī Latvijas politikā tik aktuālais jautājums – vai tas, kas nav noķerts, nav zaglis, jeb, kas nav notiesāts, tas nav vainīgs?

Visu augšminēto jautājumu skaidrošana un vērtēšana ir gaužām smagi uzdevumi medijiem un sabiedriskajiem aktīvistiem, priekšvēlēšanu kampaņu finiša taisni gaidot. Šos uzdevumus ir jācenšas veikt, bet, ja tas kvalitatīvi nenotiks, tad, tā teikt, efekta vietā būs papildus defekts. Ja demagoģijas un propagandas vilnis līdz ar reklāmām būs noteicošais, iespējams, ka ir vērts ieklausīties vakar debatēs izskanējušajā ieteikumā formulēt savu izvēli jau tagad, jo tuvākā pusotra mēneša laikā sekos tikai smadzeņu skalošana ar tai sekojošu „uzmešanu”, bet nekādu saturisku papildus pamatojumu un argumentu pēc būtības vairs nebūs. Tas gan neizslēdz to, ka arī izvēli izdarījušo atbildība ir prasīt vēl un vēl lielāku skaidrību par izvēlēto piedāvājumu. Jo arī šoreiz līdz ar vēlēšanām nekas nebeigsies, bet tikai sāksies.