Šāgada maijā, ziņu aģentūras BNS publikācijā, pirmoreiz parādījās ziņa, ka LTV, it kā līdzekļu trūkuma dēļ, neplāno veidot atsevišķu priekšvēlēšanu diskusiju jeb debašu ciklu, bet priekšvēlēšanu tematiku realizēs jau esošajos raidījumos. Lēni, tomēr arī citos medijos šī tēma tika attīstīta, izskanot arī mediju speciālistu neizpratnei par šādu LTV nostāju.
Sekoja „Jaunā laika” paziņojums ar iebildēm pret priekšvēlēšanu diskusiju nerīkošanu, kam sekoja premjera iniciatīva rast papildus finansējumu šim mērķim, taču neiedziļinoties jautājuma būtībā.

LTV plāns nebija un nav pieejams publiski. Tikai pateicoties Nacionālās radio un televīzijas padomes loceklei Dzintra Gekai man radās iespēja iegūt šo dokumentu. Reaģējot uz to un politiķu izteikumiem, 22.jūnijā sagatavoju detalizētu analīzi un priekšlikumus LTV, NRTP un partijām, pamatojot LTV plāna nepilnības un piedāvājot alternatīvas. LTV plānā kā lielākais priekšvēlēšanu raidapjoms figurēja 26 minūtes garais raidījums „100.pants”, kam turklāt jau labu laiku ir totāli zems reitings. Savukārt vairāku plānā minēto tiešraides raidījumu ietvaros nebija definēti ne skaidri dalībnieku atlases kritēriji, ne pilnvērtīgs tematikas spektrs, radot acīmredzamus riskus virspusējībai un sadrumstalotībai. Piedāvāju LTV, mediju ekspertu un politiķu, tostarp opozīcijas, kopsadarbībā atklātā NRTP sēdē vienoties par skaidru priekšvēlēšanu diskusiju formātu, definējot pilnu tematisko spektru un citus nepieciešamos spēles noteikumus. Kā vienu no paraugiem minēju svaigāko aizrobežu piemēru – premjera kandidātu debates televīzijā Lielbritānijā, par kuru formātu internetā atrodams detalizēts principu un nosacījumu apraksts.

Pēc spriešanas koalīcijas padomē jūnija beigās, NRTP sēde 6.jūlijā notika, tiesa gan, tā nebija atklāta un uz to nebija aicināti mediju eksperti. Tā kā arī es nebiju starp aicinātajiem, rakstveidā sagatavoju un izsūtīju LTV, NRTP locekļiem, partijām un medijiem koncepciju ar vairākiem priekšvēlēšanu debašu cikla variantiem. Tie paredzēja 10-15 dažādas intensitātes debates pēdējā priekšvēlēšanu mēnesī, vismaz 90 minūšu garumā, ar skaidri definētiem kritērijiem dalībnieku skaitam, precīziem vienādas tiesības nodrošinošiem formāta principiem un valstī visu aktuālo tēmu aptvērumu.
Lai novērstu intrigas par savtīgu ieinteresētību, šajā dokumentā arī paziņoju par atteikšanos no savām iepriekš līgumā noteiktajām tiesībām vadīt daļu no šādām debatēm, saglabājot tikai jau līdzšinējā līgumā ar LTV atrunāto plānu par viena premjeru kandidātu vai partiju vadītāju debašu raidījuma vēlēšanu priekšvakarā.
Vienlaikus aicināju LTV debašu vadītājus noteikt pēc skaidriem kritērijiem un ar skaidru argumentāciju, lai ne vēlētājiem, ne politiķiem nerastos šaubas un neuzticība par objektivitāti un kompetenci.

Pēc NRTP sēdes ļoti vispārīgi un nekonkrēti tika paziņots, ka turpināsies darbs pie priekšvēlēšanu debašu raidījumu koncepcijas un formāta, tā arī neviešot skaidrību, pēc kādiem kritērijiem tas notiks. Ne LTV vadība, ne NRTP nav uzskatījusi par vajadzīgu pēc būtības izvērtēt un argumentēt augšminētos priekšlikumus, tā vietā mētājoties ar dažādiem mājieniem par to autoru, kā arī izplatot dažādus bezpamatojuma prātuļojumus par politiķu un medija attiecībām. Detaļās neiegrimstot, tas neļauj izslēgt, ka šī procesa mērķis varētu būt nevis meklēt labāko un pilnvērtīgāko risinājumu, bet pavisam cits.

Jāatzīmē, ka īpašu nepieciešamību pēc pilnvērtīgām priekšvēlēšanu debatēm sabiedriskajā televīzijā šoreiz veido situācija medijos - īpašuma struktūra kombinācijā ar krīzes faktoriem rada papildus riskus, ka komerciālie mediji nesniegs pilnvērtīgu un objektīvu materiālu pietiekami plašai auditorijai.
Televīzijas tirgu raksturo tas, ka viens no tirgus līderiem - LNT mainījusi īpašnieku, un viņa, kurš vienlaikus ir arī medija vadītājs, politiskā piederība nav līdzsvarota ar žurnālistikas objektivitātes kritērijiem.
Presē jau līdz šim vērojamo nelīdzsvarotību pastiprina pēdējās izmaiņas laikrakstā „Diena”, un arī vairāki krievu valodā iznākošie laikrakstu īpašnieki ir tieši vai pastarpināti iesaistīti politiskajos procesos. Turklāt, ņemot vērā reklāmas tirgus un visas ekonomikas kritumu, medijiem ir mazāk resursu, ko ieguldīt kvalitatīvā saturā, savukārt pietiekami plašam patērētāju lokam trūkst līdzekļu preses iegādei. Līdz ar to pilnvērtīgas un visaptverošas debates sabiedriskās televīzijas tiešraidēs būtu neatsverams līdzeklis vēlētājiem politiķu piedāvājumu salīdzinājumam un konfrontējumam.

Priekšvēlēšanu debates televīzijas tiešraidēs ārzemēs, nu jau gan Rietumos, gan arī Austrumos, ir jau vispārzināma prakse. Protams, ar atšķirībām, atbilstoši katras valsts politiskajai iekārtai, vēlēšanu sistēmai, partiju skaitam un tradīcijām. Latvijā arī tika aizsākts ceļš uz šo praksi un tradīcijām – tostarp man ir bijusi iespēja piedalīties, gan kā žurnālistam klātesot pirmajās brīvvalsts priekšvēlēšanu tiešraides debatēs, ko vēl deviņdesmito gadu pirmajā pusē īstenoja „Radio Brīvā Eiropa”, gan kā redaktoram un vadītājam veidot un īstenot „Milžu cīņu” koncepciju 2002.gadā. Tagad esam dilemmas priekšā – vai notiks kvalitatīva evolūcija priekšvēlēšanu sacensībā, vai arī būs process, kad it kā no jauna tiek izdomāts divritenis, turklāt, braukšanai nederīgs.

Latvijas Televīzijas plāns par priekšvēlēšanu raidījumiem

Jāņa Dombura viedoklis un priekšlikumi saistībā ar LTV plānu

Jāņa Dombura koncepciju varianti priekšvēlēšanu debatēm LTV