19.08.2010.
Lāsma Rozenfelde
LU asociētais profesors Jānis Ikstens sprieda, ka programmās var ieraudzīt nošķīrumu starp latviešu un nelatviešu partijām, starp kreisām un labējām partijām, starp kristīgo vērtību un sekulārām partijām. Publisko tiesību institūta direktors Arvīds Dravnieks saskatīja programmās solījumus, taču salīdzināja Latviju ar Vāciju, kur ierēdņi vismaz pielabo tos politiķu „nereālākos solījumus”, kas šeit nenotiek. Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāja Ieva Kolmane savukārt programmas novērtēja kā „angažētos” tekstus, kas ir domāti tam, lai manipulētu ar cilvēkiem.
RSU asociētais profesors Sergejs Kruks skaidroja, kāpēc programmas uzskata par „prāta vētras” rezultātu, un uzsvēra, ka tajās nav ne kritiska izvērtējuma par to, kas ir noticis iepriekšējos 20 gados, ne redzējuma par to, kā turpmāk tiks veidota koalīcija – kas ir svarīgi, jo partijas teiks, ka bija koalīcijas prasības, tāpēc solīto neizpildīja.
Vairāki dalībnieki uzsvēra solījumu (ne)pildīšanas aspektu. J.Ikstens apgalvoja, ka teksti „diezgan maz ir saistīti ar tālāko politiku, ko šīs partijas īsteno”. I.Kolmane norādīja, ka programmas ir pārpilnas ar labumu solījumiem, bet gandrīz nevienā programmā nav teikts, no kurienes nāks nauda. Savukārt aktieris un uzņēmējs Juris Žagars ierosināja izpildīt aktieru vingrinājumu – nogriezt skaņu „un tad paskatīties pēc sajūtām – mēs ticam tam vai neticam?” Viņš pauda vērtējumu, ka „var iekrist”, ja vēlēšanās lemj, balstoties uz programmu.
