22.05.2008.
Lāsma Rozenfelde
Virsstundas no 10% līdz 18%
Izrādās, ka precīzas informācijas par to, cik daudz no medicīnā nostrādātajām stundām ir virsstundas, Latvijā nemaz nav. „Mums šī informācija nav nepieciešama. Mēs maksājam par pakalpojumu,” stāsta Veselības ministrijas (VM) Komunikāciju departamenta direktore Egita Pole. Pakalpojuma pirkšanu raidījumā uzsvēra arī VM valsts sekretārs Armands Ploriņš, skaidrojot, ka VM nemaksā algas, savukārt nevienā pakalpojumā neesot ietvertas virsstundas. Problēma ir saistīta ar to, ka Darba likumā noteikts – par virsstundu darbu darbinieks saņem piemaksu ne mazāk kā 100% apmērā no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes. Ārstniecības iestādēm trūkst naudas, lai par virsstundām maksātu dubultā, taču darbinieku trūkuma dēļ bez virsstundām iztikt nevar.
Veselības aprūpē strādājošie jau vairākus gadus cenšas situāciju risināt. Par virsstundu uzskaites un apmaksas uzlabošanu vairākkārt ir spriests arī Veselības aprūpes nozares apakšpadomē, kas ir Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sistēmas sastāvdaļa un kurā darbojas gan valdība, gan darba devēji, gan arodbiedrības. Latvijas Slimnīcu biedrības (LSB) valdes priekšsēdētājs Jevgēņijs Kalējs 24.aprīļa sēdes dalībniekus informēja par datiem, kas ir iegūti, aptaujājot astoņas lielākās Latvijas slimnīcas. Rezultāts liecina, ka 10-18% no kopējām nostrādātajām stundām veido virsstundas, atsevišķās ārstniecības iestādēs virsstundu īpatsvars ir pat 30% no kopējām nostrādātajām stundām. LSB aprēķinājusi, ka papildus būtu nepieciešami līdzekļi 10-15% apmērā no darba algu fonda, lai ārstniecības iestādēs varētu izpildīt Darba likumā noteikto. Iepriekš LSB bija arī aprēķinājusi, ka Latvijā katra ārstniecības persona strādā vidēji 1,4 slodzes, taču tam nav saistība tikai ar virsstundām, bet arī ar vairākām darbavietām.
Nemaksā tā, kā pienākas
Šī gada janvārī Valsts kontrole (VK) publiskoja ziņojumu par revīzijām, kas bija veiktas deviņās ārstniecības iestādēs. Un no šīm deviņām iestādēm tikai divās piemaksas par virsstundu darbu bija noteiktas atbilstoši prasībām. Piecās iestādēs virsstundu darbs tika apmaksāts tikai pamatslodzes darba algas likmes apmērā, nevis dubulti, savukārt pārējās divās slimnīcās virsstundu darbs nebija veikts vispār. „Virsstundas kā tādas neuzskaita, jo, tiklīdz uzskaita, ir jāmaksā dubultā,” skan LVSADA priekšsēdētāja Valda Kera spriedums. Priekules slimnīca ir viena no tām, kur virsstundas bija uzskaitītas, bet par tām nebija maksāts dubultā. „Jā, mēs neapmaksājam, jo nav līdzekļu apmaksai,” atzīst Priekules slimnīcas galvenā ārste Tatjana Ešenvalde. Viņa uzskata, ka pienācīgi apmaksāt virsstundas šobrīd nav iespējams, ja nākamajā dienā nevēlas bankrotēt, jo Veselības obligātā apdrošināšanas valsts aģentūra pakalpojumus pērk zem pašizmaksas. Pēc ziņojuma ar visiem darbiniekiem, kuri strādā virsstundas, esot noslēgta vienošanās, ka viņi vēlas par tām saņemt vienkāršo likmi. T.Ešenvalde nenoliedz, ka Darba likums vienalga ir pārkāpts, taču maksāt dubultā slimnīca nevarot.
„Es daru tā, kā ir rakstīts likumā. Lai cik grūti iet, mēs maksājam tā, kā ir jāmaksā,” saka Jelgavas rajona slimnīcas valdes loceklis Gundars Prolis, kas vienlaikus ir arī LSB pārstāvis. Jelgavas rajona slimnīca ir viena no divām VK ziņojumā minētajām, kas virsstundu darbu apmaksā atbilstoši likumam. G.Prolis vērtē, ka virsstundu skaits vairākos pēdējos gados ir katastrofāli pieaudzis, jo nav, kas strādā. Turklāt, tā kā augstās inflācijas dēļ vairāk līdzekļu vajag citām lietām, tieši šogad esot kļuvis grūtāk virsstundas apmaksāt, tomēr tas tiek darīts. „Mums jau nav citas izejas! Ja to nedarīsim, darba inspekcija būs klāt un uzliks sodu,” viņš skaidro. T.Ešenvalde gan atklāj, ka slimnīca līdz šim sodīta nav. V.Keris uzskata, ka uz virsstundu situāciju tiek pievērtas acis, jo visi zina, ka veselības aprūpē ir kadru deficīts. „Godīgi sakot, ir dziļā tintē!” viņš izsaucas.
Likuma grozījumi pret papildus naudu
Darba devēji situācijai redz divus iespējamus risinājumus. Pirmais būtu mainīt likumdošanu, lai atļautu darbiniekam strādāt vairāk par 40 stundām vienā darba vietā, jo šobrīd darbinieks drīkst papildus strādāt citās darba vietās, bet ne tai pašā. Tādā gadījumā šī brīža virsstundas vairs neskaitītos virsstundas un dubultās samaksas problēma nepastāvētu. G.Prolis saredz arī citu ieguvumu – ja mediķis varētu vairāk strādāt vienā iestādē, nevis dažādās, samazinātos laiks, kas jāpavada pārvietojoties, piemēram, Rīgas sastrēgumos. Veselības ministrs Ivars Eglītis ir izteicies, ka likumdošanu šai jomā vēlas sakārtot, taču G.Prolis ir skeptisks par to, vai redakcija tiešām tiks mainīta. Šādiem grozījumiem gan ir arī papildus šķērslis – arodbiedrības ir pret tiem. „Tā būs rupja diskriminācija, salīdzinot ar citām profesijām. Mēs nekādā gadījumā tam nepiekritīsim,” saka V.Keris. Līdz ar to, lai apmierināti būtu gan darba devēji, gan arodbiedrības, atliek otrais risinājums – valstij ir jāpalielina ārstniecības iestādēm piešķirto līdzekļu apjoms, lai par virsstundām varētu maksāt dubultā. Tam savukārt nepiekrīt VM, un situācija arvien nav atrisināta.
Ārzemēs slēdz. Kas notiks Latvijā?
V.Keris stāsta, ka Latvijā virsstundu skaits pamazām pieaug, savukārt citās attīstītās valstīs mediķu trūkuma apstākļos nodaļas slēdz. Piemēram, Helsinku priekšpilsētā esot jauna slimnīca, kam ir slēgta viena trešdaļa, jo trūkst darbinieku. G.Prolis gan uzskata, ka ekonomiskā situācija ļauj cerēt – medicīnas darbinieki, kas ir pārgājuši uz citām nozarēm, varētu nākt atpakaļ, jo krīžu laikā medicīna cieš mazāk nekā citas nozares. Piemēram, no skaistumkopšanas jomas varētu atgriezties māsas, tāpat arī ārsti, kas strādā farmācijas kompānijās, izrādot interesi atgriezties medicīnā. „Tā ir tikai interese, bet manāma,” viņš vērtē. G.Prolis tieši straujo algu celšanu redz kā šīs intereses cēloni, taču V.Keris nepiekrīt: „Kāpēc lai viņi atgrieztos pie pašreizējā darba samaksas apmēra? Smieklīgi!” Viņaprāt, ja turpināsies pašreizējā valdības un Saeimas attieksme, situācija pasliktināsies.
Ja virsstundu darbs patiešām veido 18% no kopējā mediķu nostrādātā darba, tad ir skaidrs, ka veselības aprūpes pieejamība krasi pasliktināsies, ja mediķi izlems atteikties virsstundas strādāt, turklāt pasliktināsies nevis uz īsu brīdi kā streika gadījumā, bet ilglaicīgi. Taču būtisks ir arī jautājums par to, vai, strādājot tik daudzas stundas, necieš veselības aprūpes kvalitāte. Un šim jautājumam ir arī otra puse. Tai pašā VK ziņojumā ir atklāts, ka atsevišķas ārstniecības personas ir, piemēram, 16 vai pat 24 stundas vienlaikus atradušās divās darba vietās. Tāpat atklāts, ka atsevišķos gadījumos kopējais nostrādāto stundu skaits pie vairākiem darba devējiem pārsniedz 24 stundas diennaktī. Šie piemēri liecina, ka jāsakārto varētu būt ne tikai darba samaksas joma, bet arī reāli nostrādātā laika uzskaites veikšana. Savukārt saistībā ar virsstundu apmaksu atklāts paliek jautājums, vai argumentētai diskusijai tomēr nebūtu nepieciešams precīzi noteikt virsstundu īpatsvaru – gan tāpēc, lai būtu skaidri problēmas apmēri, gan tāpēc, lai varētu aprēķināt papildus vajadzīgo līdzekļu apjomu.
