Mediķu draudošais streiks un algas. Cīņā par algu pārrēķinu metodiku streiks ir strīdīgs līdzeklis. Ne jau tāpēc, ka runa ir par principu attiecībās starp arodbiedrībām un varu, bet samērīguma dēļ – cīņa ar šādu ārkārtas līdzekli varētu būt par būtisku atalgojuma palielinājumu, kas varētu būt pamats tuvināt mediķu atalgojumus konkurētspējīgam līmenim. Šādā kontekstā algu palielinājuma grafiks pašreizējās inflācijas dēļ jau sen būtu jāatceļ un jāveido jauns. Tiesa gan, būtiska algu palielinājuma jautājums pašreizējā valsts ekonomiskajā situācijā un uz budžeta nepietiekamības fona ir jautājums par plašākām reformām medicīnas finansēs, papildus maksājumiem no pacientiem, ievērojot solidaritātes principu, ka veselie maksā par slimajiem un jaunie par vecajiem.

Struktūrplāns un slimnīcu apvienošana. Process, kurā it kā tiek plānota sistēmas efektivizēšana, līdz ar to, racionālāka līdzekļu izmantošana, tai skaitā, augšminētās atalgojuma situācijas uzlabošanai. Tomēr abi šobrīd aktuālākie piemēri – par Gaiļezera slimnīcas pievienošanu Austrumu apvienībai Rīgā un Priekules slimnīcas apvienošanu ar Liepājas slimnīcu – nesniedz daudzas atbildes par šī procesa pareizību. Nevar noliegt, ka struktūrplāna uzdevumam jābūt gultu skaita samazināšanai Latvijas slimnīcās, medicīniskās aprūpes nošķiršanai no sociālās aprūpes ar medicīnisku papildinājumu, kā arī funkciju un resursu pārklāšanās novēršanai. Tomēr, ja to var izdarīt, neapvienojot slimnīcas, tad tas jādara neapvienojot, jo apvienošana var būt tikai papildus izdevumi un eksperiments par nesamērīgi dārgu cenu. Līdzšinējās struktūrplāna realizācijas izvērtējumā pagaidām vispār izpaliek ekonomiskā efektivitāte un ļoti nedaudz pieminēta ārstniecības kvalitāte, ir runa tikai par kvantitāti.

Struktūrplāns neattiecas tikai uz slimnīcām, bet arī uz primāro veselības aprūpi, ģimenes ārstiem, un arī pēdējos mēnešos aktualizēto feldšeru dienestu. Arī te ir līdzīga dilemma – finansējuma palielinājums no vienas puses, rezultativitātes kritēriju un to sasniegšanas motivācijas trūkums no otras puses. Tas, ka slimnīcu klientu skaits nemazinās, nekādi neliecina par ģimenes ārstu darba efektivitāti.

Uz šo ļoti konceptuālo uzstādījumu fona šobrīd šķiet, ka veselības ministrs, tāpat kā daudzi priekšteči, riskē par pastāvīgiem oponentiem iegūt dažāda ranga mediķus, detalizētos strīdos ar viņiem neradot jaunus konceptuālos uzstādījumus. Protams, jaunie uzstādījumi arī var izsaukt pat vēl plašākas pretenzijas, taču nav jau mērķis, lai nebūtu iebildumu, bet vēlams būtu, lai būtu argumenti. Stāsts par veselības aprūpes ārstēšanu nav tikai stāsts par komunikāciju starp nozares tā sauktajiem profesionāļiem, bet gan ar sabiedrību, kuras interesēs tam visam jānotiek. No sabiedrības puses šobrīd veselības aprūpes attīstības procesu nekādi nevar uzskatīt par pietiekami argumentētu un caurspīdīgu. Ministrs vakar debates noslēdza ar intrigu, ka pēc pāris mēnešiem, ja budžeta resursi veselības aprūpes sfērai nepietiks, viņam būšot jauni, radikāli risinājumu scenāriji. Redzēsim.