06.05.2008.
Līga Krapāne
Tā kā līdz šim neviens no atbildīgajiem politiķiem, valsts ierēdņiem vai AS vadītājiem nav ar precīzām prognozēm pamatojis gaidāmās pievienošanas jēgu un būtību, „Kas notiek Latvijā?” redakcija aicināja I.Eglīti uz interviju, kurā lūdzām plašāk komentēt „Gaiļezera” slimnīcas personāla tikšanās laikā izskanējušos ministra apgalvojumus un viedokļus.
Uzziņai: Slimnīca "Gaiļezers" līdz 2008.gadam piederēja Rīgas pašvaldībai. 2007.gada vidū Rīgas pašvaldībai piederošā slimnīca pārgāja valsts īpašumā, bet šī gada 15.janvārī Ministru kabinets atbalstīja Veselības ministrijas izstrādāto rīkojumu par Rīgas domei piederošo kapitāla daļu slimnīcā "Gaiļezers" pārņemšanu valsts īpašumā.
Savukārt Austrumu klīniskā universitātes slimnīca izveidojusies, apvienojot vairākas medicīnas iestādes, kas agrāk darbojās neatkarīgi viena no otras. Pirmā apvienošana norisinājās 2005.gada 1.augustā, sekojot Valsts veselības aprūpes struktūrplāna vadlīnijām, un izveidota tika, kā to toreiz sauca, Rīgas Austrumu slimnīca, kurā ietilpa trīs agrāk patstāvīgās slimnīcas - klīnika "Biķernieki", Latvijas Onkoloģijas centrs un klīnika "Linezers".
2007.gada 3.septembrī Rīgas Austrumu slimnīcai pievienoja Diagnostikas centru un Patoloģijas centru. Mainījās arī slimnīcas nosaukums - Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca.
Vai „Gaiļezera” pievienošana ir jau nokavēta?
„Gaiļezerā” Jūs teicāt, ka divi gadi kopš Austrumu slimnīcas izveidošanas ir bijis pārāk īss laiks, lai varētu veikt jelkādus objektīvus aprēķinus par to, vai šis veidojums ir ekonomiski pierādījis savu dzīvotspēju. Tomēr ir grūti iedomāties, ka kādā nopietnā privātā biznesa struktūrā ir iespēja veikt pārstrukturēšanu vai ko tamlīdzīgu bez precīziem biznesa aprēķiniem, ko no tā iegūs, ko zaudēs. Kādēļ ar valstij vai pašvaldībai piederošu īpašumu to var darīt?
Veicot reorganizāciju tik lielā uzņēmumā, kāda ir topošā AS, un respektējot to, ka tā ir medicīnas joma, kurā nav viss izskaitļojams un ekonomija nav izrēķināma tikai ciparos, ir arī vēl kvalitāte, kuru nemaz tik viegli nav izmērīt, ir pacientu ērtības, ir personāla darba ērtības, un tad nāk produktivitāte. Un to var izmērīt tikai pēc tam, tikai pēc fakta. To var mēģināt tikai prognozēt. Tāpēc es tomēr pieturos pie tā, ka divi gadi ir parāk mazs laiks, lai prasītu kādu nebūt tīri ciparos pamatotu ieguvumu. Tāpēc, ka divos gados vēl reorganizācijas process nav pat lāgā noticis.
Un pie viena es tomēr uzsvēršu, ka es esmu šajā procesā ienācis, ielecis iekšā no malas, bet vadības principi veselības aprūpes jomā un slimnīcu vadībā man ir skaidri, tikai tie mērogi, protams, nav salīdzināmi. Tomēr šī pārvaldes struktūra, kāda līdz šim ir AS, kur valde sastāv no struktūrvienību vadītājiem, nevar būt tas dzinējspēks, kas valdes locekļus padara brīvus no centieniem palobēt valdē savas pārvaldāmās struktūrvienības intereses. Līdz ar to kopumā var ciest visa lielā ideja.
Ja reiz pieskārāties valdes jautājumam, tad pie valdes. Vai tā drīz tiks mainīta?
Tas viss atkarīgs no birokrātiskās procedūras, bet tam jānotiek pāris mēnešos.
Pie tikšanās Gaiļezera slimnīcā piedalījās cilvēks, kuru Latvijā vairāk gan pazīst kā piensaimnieku, Jānis Skvarnovičs. Vai viņš būs jaunās valdes priekšsēdētājs?
Es domāju, ka tā ir pirmā dzirdēšana. Jaunās valdes kandidātus, kad izskatīsim, visādi var būt, bet es neesmu tādu versiju dzirdējis un neesmu apsriedis...
Uzziņai: Jānis Skvarnovičs profesionālo karjeru uzsācis 1979.gadā, strādājot par vecāko dispečeru kolhozā "Baldone". No 1993. līdz 1999.gadam bijis AS "Tukuma piens" valdes priekšsēdētājs. J.Skvarnovičs arī pildījis Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētāja amatu. No 2001. līdz 2006.gadam bijis AS "Rīgas piena kombināts" valdes priekšsēdētājs. Strādājis arī kā valdes priekšsēdētājs AS "Limbažu piens" un SIA "Forburga", kurā strādā joprojām.
J. Skvarnovičs patlaban pilda nekustamo īpašumu kompānijas "Stats Invest" valdes priekšsēdētāja amatu un SIA "Būvuzņēmums Stats" valdes locekļa amatu.
Veselības ministrijas komentāros teikts, ka Jānis Skvarnovičs iecelts klīniskās universitātes slimnīcas "Gaiļezers" valdē, ņemot vērā viņa lielo pieredzi uzņēmumu reorganizācijas procesos. Tāpat arī ministrija uzskata, ka J.Skvarnoviča pieredze būs ļoti noderīga patlaban, kad "Gaiļezers" tiek pievienots Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas apvienībai.
Tad Jums arī nav atbildes, kāpēc viņš tur bija klāt?
Viņš bija klāt kā „Gaiļezera” valdes loceklis. Man liels pārsteigums ir jūsu teiktais. Bet es atstāšu sev arī mazu atkāpšanās ceļu, jo ir skaidrs, ka par valdes locekļiem, vēl turklāt domājot par procesu vadību, es stādos priekšā vairākus iespējamos kandidātus – gan ārstnieciskā darba vadīšanā, gan saimnieciskā darba vadīšanā, gan politikas plānošanā, gan finanšu lietās. Varbūt vēl kāda piektā lieta ir. Un tikpat labi es paturu prātā iespēju, ka varētu būt vairāki kandidāti valdes priekšsēdētāja amatam. Par Skvarnoviča kungu kā iespējamo kandidātu dzirdu pirmo reizi. Iespējams, bet ļoti iespējams arī, ka nē.
Saskaņā ar struktūrplāna laika grafiku Gaiļezers AS bija jāpievieno jau 2007.gadā. Tātad jau ir laika nobīde. Vai šādā gadījumā nevarētu pagaidīt vēl gadu un tad to darīt, jau izvērtējot triju gadu pieredzi apvienībā? Vai ir tik būtiski to darīt tagad un tūlīt?
Es jums pateikšu, kāpēc tas ir būtiski un kāpēc tas patiesība ir jau nokavēts. Nav nopietni runāt par Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu bez „Gaiļezera” bloka tajā. Tāpēc, ka tas pirmais veidojums, kad Onkoloģijas slimnīcai tika pievienota Linezera slimnīca, Biķernieku slimnīca, Diagnostikas centrs un Patanatomijas centrs, tas ir tikai apvienības sākums no ieceres par Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas izveidošanu. Tā bija paredzēta, galvenokārt, runājot par šo blakus esošo ēku apvienošanu, kā tās arī tika būvētas kā vienota slimnīca, bet pēc tam saimnieciski nodalījās nost. Nav arī mazums piemēru veselības aprūpē, kur esam atdalījušies, piemēram, poliklīnika, kas ir pāri ielai slimnīcai, atdalījās nost, tagad abas savā starpā sāk konkurēt un atkal apvienojas. Esam izgājuši tādus nelielu līkločus. Tā ka nav nopietni runāt par Austrumu slimnīcu bez šo abu lielo ēku apvienošanas. Ir pat nenopietni runāt par kaut kādu attīstības vīziju vai attīstības plānu, iekams šāda apvienība nav izveidota. Mēs nevaram plānot arīdzan investīciju projektus, ja mums nav vīzijas, bet vīzija var rasties tikai tad, ja šī apvienība ir izveidojusies ar šīs apvienības visu galveno, primāro ieceri. Jaunajai valdei pirmais uzdevums būs biznesa plāna izstrāde.
Var notikt nekustamo īpašumu atklāta izsole
Tomēr paskaidrojiet, lūdzu, man, kāda ir loģika „Gaiļezeru” pievienot mazajām slimnīcām un diviem centriem, turklāt iepriekš pelnošiem? Ir minēta gultu optimizācija un vēl citi aspekti, bet tomēr - no loģikas viedokļa.
Algoritms liek gaidīt nākotnes risinājumu no jaunās valdes. Tas ir pirmkārt. Bet jaunā valde nevarēs izvairīties no jautājuma, vai nākotnes Universitātes klīniskā Austrumu Slimnīca paredzēs visus dienestus, ko mēs šobrīd zinām izkaisītus visās slimnīcās, vai tā slimnīca tomēr varēs būt mūsdienīga, moderna, izmaksu efektīva un pacientiem draudzīga, neatrodoties visa vienā teritorijā, vienā ģeogrāfiskajā vietā? Piemēram, AS šobrīd ir iegādājusies, ja nemaldos, četrus sešpadsmit slāņu datortomogrāfus, lai tie būtu pieejami visās slimnīcās. Kāpēc ne divus, no kuriem viens varēja būt sešdesmit četru slāņu datortomogrāfs, kas dod daudz lielākas un kvalitatīvākas izmeklēšanas iespējas? Bet, protams, ja ir visai slimnīcai viens šāds datortomogrāfs, tad parādās cita problēma – smagi slimus pacientus jāpārvieto ar transportu vai uz nestuvēm, lai veiktu izmeklējumus. Tādēļ AS labāk izlemj nopirkt četrus tādus vidējus. Tas nav, manuprāt, topošas Universitātes klīniskās slimnīcas cienīgs pasākums. Tas ir tikai viens piemērs, viena sīka detaļa. Es varu nosaukt daudzas gan tehnoloģiskas, gan saimnieciskas lietas, kuras, esot teritoriāli apvienotas, ir daudz efektīvākas. Ārstēšanas process ir ātrāks, lētāks un kvalitatīvāks.
Tiekoties ar „Gaiļezera” personālu, Jūs atbildējāt arī uz jautājumu par „Linezera” un „Biķernieku” slimnīcu iespējamo nākotni. Jūs teicāt, ka tā varētu būt arī izsole.
Ja jaunā valde nonāks pie secinājuma, no kura, manuprāt, viņiem neizvairīties, ka visam ir jābūt vienkopus, un, visticamāk, viņi pie šāda secinājuma nonāks, tā ir mana pārliecība, tad skaidrs, ka piecu vai desmit gadu perspektīvā, man ir grūti tagad pateikt, cik tas var paņemt laiku, var parādīties jautājums par šo ēku un zemju tālāku pielietojumu. Piemēram, ārstniecībā. Ja tāds jautājums parādās un atbilde ir, ka šo nekustamo īpašumu tālāka izmantošana veselības aprūpē ir neperspektīva, tad, protams, teorētiski es pieļauju domu, ka var notikt nekustamo īpašumu atklāta izsole, bet nekustamo īpašumu, nevis slimnīcu izsole. Slimnīca pirms tam – pacienti, darbinieki – ir pārcelta uz jaunbūvētajiem korpusiem „Gaiļezera” teritorijā. Tikai tad tas ir pieļaujams, ne jau kā savādāk. Ja tā notiks, tad tā būs atklāta, caurspīdīga izsole ar galveno mērķi – izsist pēc iespējas lielāku finansiālu labumu no tāda veida darījuma, ko ieguldīt līdz pēdējam santīmam tajā pašā Austrumu Universitātes klīniskajā slimnīcā, kuras investīciju projekti būs lieli un dārgi, jo ne viss ir no budžeta finansējams. Lūk, tas varētu būt viens no resursu avotiem, piemēram. Tā ir tikai mana kā šodienas nozares pārrauga vīzija. Viens no iespējamajiem scenārijiem, bet es nevaru iedomāties, ka tas varētu būt aktuāls ātrāk par pieciem gadiem.
Tehnoloģijas nāks līdzi slimniekam
Tomēr, izpētot līdzšinējo investīciju plānu Austrumu slimnīcā, ir jāsecina, ka nav tā, ka neko nevar darīt bez plāna. No Jūsu atbildēm Saeimas deputātiem, ko sniedzāt 22.aprīlī, izriet, ka Austrumu slimnīcas struktūrās jau līdz šim ir ieguldīti 3,5 miljoni latu. Tai skaitā informatīvo tehnoloģiju infrastruktūras modernizēšanā, dažādu medicīnas tehnikas iekārtu iegādē, klīnikā „Linezers” ir veikts apjomīgs telpu remonts.
Protams. Atbilde ir divdaļīga. Attiecībā uz medicīnas tehnoloģijām tas, kas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu kvalitatīvu aprūpi slimniekiem, ir skaidrs - tehnoloģijas ir jāiegādājas. Vai nu jāatjauno vecās, vai jāpērk jaunas. Tas vairs nav būtiski. Bez tehnoloģijām nevar. Ja kāda tehnoloģija arī ir iepirkta tagad, tā nav zemē nomesta nauda. Tehnoloģijas nāk līdzi slimniekiem. Tomēr kā kura iekārta kalpo. Dažas var piecus gadus, dažas astoņus gadus. Bet tās ir jāpērk, jāatjauno. Un tādēļ, ka šobrīd nav zināms, kādā laika periodā un vai vispār šo slimnīcu saturs tiek pārnests uz kaut kurieni citurieni, ir jāveic arī kaut kādi kosmētiskie remonti. Es atvainojos, bet tā pati „Gaiļezera” slimnīca taču izskatās bēdīgi.
Katrā ziņā „Linezers” un „Biķernieki” tiek remontēti diezgan nopietni.
Es pieļauju domu, ka kādas no investīcijām varētu būt savādākas vai mazliet pārskatītas, ja Austrumu slimnīcas valde būtu citādi strukturēta. Ja valde domātu uz priekšu vai tālākā nākotnē, kurā šo struktūrvienību eksistence nav redzama, tad skaidrs, ka ir virkne investīciju, kuras nevar ar vieglu roku parakstīt. Piemēram, kaut kādi kapitālie remonti, bet tad ir jāskatās ļoti detalizēti, cik tur tādu investīciju ir, kuras varēja nebūt. Tas prasa smalkāku izpēti.
Vai reģionālā medicīna ir veiksmes stāsts?
Deviņdesmitajos gados daudzās vecās Eiropas valstīs bija tendence veidot mega slimnīcas, apvienojot struktūras. Tomēr šī brīža pētījumi liecina, ka šāds process nav sevi attaisnojis. Mūsu rīcībā ir britu medicīnas žurnāla publikācijas, kas liecina, ka slimnīcu apvienošana ir attaisnojusies tikai tajos gadījumos, kad apvienotas slimnīcas, kur bijis mazāk par 200 gultām.
Divi tūkstoši, nevis divi simti.
Manā rīcībā gan ir publikācijas, kur ir runa par 200 gultām, bet, labi, nestrīdēsimies par cipariem. Ir runa par mega projektiem, kuri nav sevi attaisnojuši. Vai mums ir jākāpj uz grābekļa, kuram jau kāds ir uzkāpis?
Tas ir gan testēts, gan redzēts, gan lasīts. Esmu daudz braucis un redzējis. Gan jā, gan nē. Lieli mega projekti no pārvaldīšanas viedokļa ir ar lielāku inerci un nav pietiekami elastīgi. Ja blakus ir kāds strauji augošs konkurents vai privātais sektors, tad viņiem ir savā ziņā konkurences grūtības, tai pat laikā kā universitātes klīniskajām slimnīcām, kurās izvieto ļoti dārgas un augsta līmeņa tehnoloģijas, ir vajadzīgs arī ļoti koncentrēts stacionāro pacientu skaits tur uz vietas.
Bet Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas izveidošanas sakarā mums ir jāskatās arī nedaudz uz to situāciju, kurā esam nonākuši. Tās divas lielās slimnīcas – „Gaiļezers” un Onkoloģija – padomju laikā tur ir uzbūvētas un tur arī paliks, nerunājot nemaz par tām mazajām, kas nepiedod lielu gultu skaitu klāt. Abām lielajām tāpēc ir jābūt kopā, lai tās var kopēju infrastruktūru attīstīt, bet to kopējas gultu skaits - ap 2200, ko sasummējot var sarēķināt par abām slimnīcām kopā pašreiz – ļoti tuvā nākotnē būs ap 1000.
Uz kā rēķina?
Pirmkārt, ļoti veiksmīgi šobrīd attīstās reģionālā medicīna, kas deva ļoti lielu skaitu lauku pacientu gan „Gaiļezeram”, gan „Stradiņiem”.
Kas laukos attīstās – ambulatorā vai stacionārā veselības aprūpe?
Lauku veselības aprūpes infrastruktūra attīstās. Slimnīcas reorganizējas, rekonstruējas.
Man ir informācija, ka Alūksnes slimnīcā tikko slēdza dzemdību nodaļu tādēļ, ka tur vairs nav, kam strādāt.
Man atkal ir informācija, ka Ventspils slimnīca šobrīd attīstās ļoti strauji, Tāpat Valmieras slimnīca, kas ir piesaistījusi vairākus ārstus, kas brauc no Rīgas turp strādāt un pārceļas uz dzīvi. Kuldīgas slimnīca ir piemērs. Liepājas slimnīca tūdaļ realizēs nopietnus attīstības plānus, un es kā veselības ministrs ar visu savu enerģiju cīnīšos, lai laukos nodrošinātu iedzīvotājiem savlaicīgu pieejamību pie adekvātas medicīnas aprūpes, tai skaitā stacionārās. Uz tā rēķina jau šobrīd mazinās „Stradiņu” slimnīcai lauku pacientu īpatsvars. Te nav runa par terciāro līmeni, kas, skaidrs, ka būs universitātes klīniskajās slimnīcās, šur tur reģionālajās slimnīcās. Tā kā uz tā rēķina mazināsies Rīgas slimnīcu noslogojums. Otrkārt, intensificējot veselības aprūpi, pamainot arī finansēšanas metodiku virzienā, lai tomēr tā interese iebāzt slimnīcā vai ietikt slimnīcā par katru cenu pacientu, kas var ārstēties ambulatori, būtu mazāka. Tā samazināsies vidējais ārstēšanas ilgums no šī brīža septiņām dienām pat uz četrām.
Trešais – šī brīža aktualitāte mums ir attīstīt mājas aprūpi. Kopā ar sociālajiem darbiniekiem attīstīt veselības aprūpi mājās. Ir ļoti iespējams, ka tas būs valsts apmaksāts pakalpojums, kā tas ir dažās Eiropas valstīs, rodot iespēju tiem pacientiem, kam ir problēmas ambulatorai aprūpei mājās – sociāla rakstura, vai arī medicīniska. Tās atrisinot ar daudz lētākiem līdzekļiem, pacients vairs slimnīcā nenonāks. Ceturtais būs primārā profilakse un iedzīvotāju veselības veicināšana ar nolūku maksimāli saglabāt veselību. Tas nav uzreiz sasniedzams mērķis, bet tas iet kontekstā ar Eiropas Savienībā ļoti nopietnā augstumā paceltu problēmu – intrahospitālo infekciju. Dažās slimnīcās šī infekcija ķer līdz 10% tos, kas tur ir nonākuši. Gadā ES valstīs 50 tūkstoši nomirst no intrahospitālās infekcijas, bet trīs miljoni inficējas. Un, ja mēs to visu saliekam kopā, tad paies pieci gadi un Austrumu slimnīcā būs 1000 gultas. Tas vairs nav mega projekts.
Kā motivēt ģimenes ārstus?
Tomēr iepretī visam Jūsu minētajam veiksmes stāstam par veselības aprūpes attīstību laukos skaitļi liecina, ka profilaktiskajiem pasākumiem no pagājušā gada budžeta ir iztērēti tikai 35%. Vienlaikus ir informācija, ka arvien mazāk pacientu nonāk pie speciālistiem savlaicīgi. Piemēram, ginekologu asociācijas vadītāja vienā no pēdējiem profesionālajiem izdevumiem aicina kolēģus atrast laiku un pieņemt pacientus ne tikai privātpraksēs, jo slimnīcās nonāk arvien vairāk ielaistu un pat neārstējami slimu cilvēku. Tie paši lauku ģimenes ārsti pat pie vislabākās gribas un tehniskā aprīkojuma nereti nevar aptvert visu to teritoriju un pacientus, kas viņiem ir jāaprūpē.
Es jau to veiksmes stāstu stāstīju ar „ja, ja, ja...” Neuzlabojot primāro veselības aprūpi, neuzlabojot ambulatoro medicīnu, neradot tādu institūciju kā mājas aprūpe, tai skaitā medicīniskā, nekas tāds nebūs. Pilnīgi loģiski. Un es mazlietiņ nesaprotu, par kādiem resursiem jūs runājat profilaktiskai aprūpei, bet ir skaidrs, ka primārai profilaksei ļoti daudz kas vēl nav darīts. Mēs vieni no pēdējiem ES sākam runāt par skrīningiem. Kādreiz padomju laikos bija nopietnas skrīninga lietas un profilakses jautājumi. Bet, ja mēs tagad sāksim ar nākamā gada 1.janvāri piemērot dzemdes kakla skrīninga programmu, sievietes uzaicinot ar visām iespējamajām uzaicināšanas formām, ietekmējot ar nesaudzīgajiem un skandalozajiem cipariem par to, kāda ir saslimstība ar vēzi un ielaistās stadijas, tad dabūsim taču kaut kādu atsaucību. Sabiedrība jau arī ir jāizglīto. Tas ir viens varbūt no vissāpīgākajiem jautājumiem veselības aprūpē – cilvēka nevēlēšanās dzīvot veselīgu dzīvi.
Bet vai Jūs man nepiekrītat, ka lauku rajonos veselības aprūpes pieejamība ir daudzkārt sliktāka, turklāt ņemot vērā infrastruktūras problēmas, galu galā, ceļu bēdīgo stāvokli?
Daudzkārt sliktāka par pieejamību, kur?
Kaut vai Rīgā. Laukos ir vietas, kur autobuss iet uz rajona centru divreiz nedēļā.
Jā, bet laukos pie ģimenes ārsta var tikt trijās, četrās dienās, varbūt citur vispār nav rindu, kurpretī Rīgā pat ARSā pie maksas speciālista ir rindas.
Jā, bet tādēļ, ka ģimenes ārsti lielajās pilsētās strādā nevis astoņas stundas, bet gan tikai četras, un pārējās četras brauc mājas vizītēs.
Es jums varu piekrist, atstājot mazu rezervīti, ka daži ģimenes ārsti mājās līdz vēlai naktij raksta papīrus par dienā pieņemtajiem trīsdesmit pacientiem un nebraukā ne uz kādiem semināriem, kur viņam vajadzētu kvalifikāciju celt.
Bet tie pārsvarā ir lauku ģimenes ārsti.
Tieši tā. Un viņiem nesamaksā īstenībā, un viņi ir tie, kas ar rūgtumu sirdī uz šāda veida veselības aprūpes finansēšanu raugās. Un ir ģimenes ārsti, kas strādā pilsētā, pie viņiem pierakstīti trīs četri pagasti, un viņš nebrauc uz tiem pagastiem pieņemt pacientus uz vietas, bet gaida viņus pie sevis. Bet pacientiem, kā jūs teicāt, bieži vien ir pārvietošanās problēmas laukos, un šāds ģimenes ārsts saņem lielu algu un negrib neko kustināt. Tāpēc arī mēs strādājam četrās darba grupās pie ģimenes ārstu finansēšanas metodikas, lai atrastu kaut kādas sviras ģimenes ārstu motivēšanas virzienā. Bet jāsaka tā, ka galīgi nav viegli. No mūsu puses ir izdarīts diezgan daudz. Mēs pat viņiem 11 dokumentus svītrojām ārā no to dokumentu saraksta, kas ikdienā ir jāpilda, turklāt gandrīz nekādas atskaites vairs nebūs par datiem, kurus viņiem jāievada valsts institūciju datu bāzēs. Mums būs tikšanās ar ģimenes ārstu asociācijas vadību, lai rastu tomēr kaut kādu consensus. Mēs viņiem piedāvājam ļoti nopietnu piemaksu par kvalitāti, kur mēs gribam kā kvalitātes rādītājus atspoguļot arī aktivitātes rādītājus. Un, ja ir liels iedzīvotāju daudzuma pieraksts, kas nodrošina lielus ienākumus, un pretī maza aktivitāte, tad mums tomēr jāizdara secinājums un jāskatās. Arī par profilaktiskajiem izmeklējumiem mūs interesē nevis profilakse tad, kad slimnieks ierodas ar sūdzībām pie ģimenes ārsta un tad veic profilaktiskos izmeklējumus, bet gan mēs esam gatavi piemaksāt par tādiem izmeklējumiem, kad pacientu ģimenes ārsts atsauc no mājām, kad viņš tiek aktīvi pierunāts atnākt uz konkrēto izmeklējumu. Arī par stacionēšanās biežumu daudz stingrāk ir jāskatās, kad ģimenes ārsti, mēģinot atbrīvoties no savām problēmām, pacientu ievieto slimnīcā, kur viņam pēc idejas nav jābūt.
Darba likumdošanas dubultā seja
Runājot par cilvēkresursu problēmām medicīnā, Jūs uzsvērāt, ka ministrs viens nevar to atrisināt. Tai pat laikā es vēlreiz gribētu minēt, ka tikko Alūksnē ir slēgta dzemdību nodaļa, jo tur vairs nav kas strādā.
Te gan tiek minēti divi iemesli – nav kas strādā un arī nelielais dzemdību skaits. Kādas 150 dzemdības gadā. Slimnīcas vadītājs saprot, ka, lai šo nodaļu uzturētu, ir jāatņem resursi kādai citai nodaļai, kura ir daudz vairāk vajadzīga un apkalpo daudz vairāk pacientu.
Labi, tad atgriežamies pie „Gaiļezera” un Onkoloģijas centra. Jūs pats labi zināt, ka 23% vidējā medicīnas personāla strādā abās slimnīcās. Saskaņā ar darba likumdošanu pēc „Gaiļezera” pievienošanas tas vairs nebūs iespējams. Kur ņemt darbaspēku?
Man gan ir dati, ka tās ir tikai 17 māsiņas. Bet, lai būtu kā būdams ar cipariem, mums šādā gadījumā ir jārunā par darba likuma dubulto seju. Mēs jau esam izstrādājuši iespējamos grozījumus un tos iesniegsim. Mēs mēģināsim pastāvēt uz to, ka ir netaisnīgi, amorāli, dubultmorāli likumā noteikt normu, kas nez kāpēc pie viena darba devēja ierobežo papildus virsstundu darba veikšanu arī tajos gadījumos, kad darbinieks pats to ļoti vēlas un arī tajos, kad tā kā citur Rietumu valstīs tomēr skatās, cik laika no savas dežūras mediķis strādā un cik guļ vai atpūšas, un neliek visas tās stundas vienā plauktā. Tātad tas ir no vienas puses – pie viena darba devēja tas darbinieks ir diskriminēts, un darba devējs ir diskriminēts samaksāt viņam to pašu normālo algu, bet pie vairākiem darba devējiem tas pats darbinieks var strādāt kaut vai tūkstošiem stundu. Te ir jāmeklē cēloņi, nevis tas jāizmanto par argumentu, lai neapvieno divas slimnīcas.
Bet Jūs taču apzināties, ka šī likumdošanas iniciatīva neizies savu ceļu līdz Saeimas šīs sesijas darba beigām. Kā liecina publikācija „Latvijas Vēstnesī”, tad jūlija vidū „Gaiļezera” pievienošana notiks.
Kāpēc tomēr šobrīd citas slimnīcas, izprotot situāciju un to, ka cilvēku resursi ir nepietiekami, tomēr atļaujas ar darbinieku piekrišanu viņus noslogot vairāk? Rīga no tā veiksmīgi izvairās, jo uz katra stūra ir ārstniecības iestādes, kurās var piestrādāt. Ko laukos dara? Laukos Valsts kontrole aizbrauc un iesaka slimnīcas direktoram trijos mēnešos novērst šos te pārkāpumus darba tiesiskajās attiecības, kas ir patiesībā tikai likumdošanas nepilnību radīti, zinot, ka tos nevar novērst, jeb tos var novērst tikai, aizverot slimnīcu ciet. Tāpēc mūsu mērķis ir sakārtot likumdošanu atbilstoši reālai situācijai.
Bet realitātē Jūs to paspēsiet uz gada beigām. Ne ātrāk.
Varbūt nepaspēsim arī vispār.
Ieguvums ārstiem vai pacientiem?
Tiekoties ar „Gaiļezera” mediķiem, Jūs minējāt, ka vislielākie ieguvēji no apvienošanās būs tieši darbinieki. Kā pozitīvu piemēru nosaucāt Kuldīgas slimnīcu, kur no jaunām un izremontētām telpām mediķi pat vakarā negribējuši doties mājās. Bet man aiz muguras sēdēja trīs gados jauni ārsti, kuri skaļi smējās un teica: „Braucam projām, te vairs nav ko darīt. Eglīt, labāk pieliec mums pie algas.”
Tās jaunās smukās telpas jau nav tikai darbiniekiem. Es jau īstenībā uzskatu, ka galvenajiem ieguvējiem būtu jābūt pacientiem.
Tad Jūs maināt savas domas?
Nē, es nemainu. Es vienkārši pielieku klāt. Ja ņemtu visas iesaistītās grupas, tad vislielākajiem ieguvējiem ir jābūt pacientiem. Nākamie ieguvēji ir darbinieki. Tad, kad šie Rīgas kungi apsmējās par manis teikto, es noklusēju, bet man gribējās pateikt, ka tāda tualete, kāda ir „Gaiļezerā”, kur man kā ministram iedeva atslēdziņu, lai aizietu pačurāt, - tādas bija septiņdesmitajos gados studentu kopmītnēs. Nekas tur nav darīts. Un tad viņi grib, lai dod algu, bet pārējais viss uz vietas paliks? Par pacientiem jādomā arī ir. No jauna korpusa piebūves, no slimnīcas kopējas rekonstrukcijas, skaidrs, ka darba apstākļi uzlabojas. Es šaubos, vai Rīgas dakteri nav redzējuši, kādos darba apstākļos strādā viņu Rietumu kolēģi, un vai Rīgas kolēģi nav redzējuši, kādos apstākļos šobrīd strādā daudzviet Latvijā. Daudzās vietās tiek rekonstruētas nodaļas, kur ir gan darba apstākļi labi, gan ārstēšanās. Tas ir tas, par ko jādomā. Visvieglāk investīcijām paredzētos līdzekļus vienkārši apēst.
Bet „Gaiļezers” pēdējos divus gadus strādā ar peļņu.
Es viņus nekritizēju par pelnīšanu vai nepelnīšanu, es tikai tādā emocionālā nokrāsā jums pastāstīju par to, ko es „Gaiļezerā” noklusēju, kad mani kolēģi apsmējās par to, ka kuldīdznieki patiešām pirmajos mēnešos pat vakaros labprāt uzkavējās savā jaunajā darba vietā, kur viņiem ir nesalīdzināmi labāki darba apstākļi nekā daudz kur „Gaiļezerā”.
Māsterplāns uz papīra un realitātē
Kādēļ, runājot par Austrumu slimnīcas izveidošanas noslēguma posmu, tiek uzsvērts tieši vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas princips, kad „Gaiļezers” un Onkoloģijas centrs jau sākotnēji tika būvēti kā vienota slimnīca? Tomēr kāds tam visam sakars ar Diagnostikas centru vai Patanatomijas nodaļu? Kādēļ par šīm Austrumu slimnīcas sastāvdaļām netiek publiski runāts?
Par Diagnostikas centru var stāstīt tieši to pašu stāstu, ko par „Linezera” un „Biķernieku” slimnīcām. Manuprāt, Diagnostikas centrs bija padomju laikā veidots ar savu pielietojumu, bet tā ideja ir savu laiku nokalpojusi. Šobrīd diagnostikas izraušana ārā no ārstniecības iestādes, no slimnīcas ir mazliet neracionāla. Priekšroka šādu tehnoloģiju izvietošanai jau kopš deviņdesmitajiem gadiem, kad vēl rakstīja māsterplānu, ir slimnīcai. Ja tāda tehnoloģija apkalpo stacionāros pacientus un tai jaudas paliek pāri, tad tā var apkalpot arī ambulatoros pacientus. Ja tādas jaudas pietrūkst, tad ambulatori var kāds vērt savu privāto centru vaļā un sniegt pakalpojumus. Šobrīd viss, kas ir Diagnostikas centrā, ir pieejams visur Rīgā. Tas vairs nav nekas specifisks, kas bija agrāk, kad tur bija pirmie sonogrāfi, pirmās kompjūtertomogrāfijas. Tagad tāda lieta, kas agrāk bija ekskluzīva – kompjūtertomogrāfs –, ir visās lauku slimnīcās. Lai es konkrēti runātu par detaļām, tad ir jāizpēta, bet, manuprāt, Diagnostikas centram vairs nav tādas nākotnes.
Vai māsterplānu ir paredzēts pārskatīt, izvērtēt, revidēt? Cik zināms, šī gada beigās ir doma to darīt?
Jā, tas ir fundamentāls darbs. Var teikt, ka mēs jau tagad esam ieskicējuši jaunos iespējamos uzdevumus jaunajam māsterplānam. Kaut vai Godmaņa valdības 100 dienu plāna uzdevumos par tehnoloģiju izvietojumu. Tie būs jaunā plāna uzdevumi, salīdzinot ar veco plānu. Jaunajam būtu jānosaka, skatoties uz Latvijas karti, nevis tikai kurā vietā ir kāda profila slimnīca, bet arī slimnīcā attīstāmie profili, lai tie būtu rentabli, kvalitatīvi, ar pietiekami kvalificētiem speciālistiem, arī kādām tehnoloģijām kur jābūt. Tas jau tagad tiek ieskicēts. Ir skaidrs, ka veco māsterplānu, kādu Ministru kabinets to savulaik ir apstiprinājis, šobrīd realizē un tas jau lielākoties ir realizēts. Vēl viss nākamais gads priekšā.
Tad arī tas tiks vērtēts?
Tagad jau top vērtējums. Bet māsterplānu ir ļoti grūti novērtēt no viedokļa – kā tas ir izpildījies. Var paiet gads, un būs pilnīgi cita attieksme pret bijušo māsterplānu. Tehnoloģijas veselības aprūpē mainās ārkārtīgi strauji.
Bet veselības aprūpe jau nav tikai tehnoloģijas. Tie ir arī cilvēkresursi un pieejamība.
Tāpēc jau par tehnoloģijām vecajā plānā bija ļoti piesardzīgi rakstīts, un to visu mēs jau esam apsteiguši. Un vienlaikus ir citas lietas, kas varbūt ir par asu paņemtas.
Piemēram?
Piemēram, mazo slimnīcu obligāta pievienošana lielajām. Tajā laikā, kad māsterplāns tapa, vēl nebija koncepcijas, ka mazās slimnīcas varētu būt arī aprūpes slimnīcas. Tagad tikai obligātajās prasībās parādās tāda slimnīcu kategorija kā ceturtais līmenis, kurā pat naktī nevajag dežūrējošo ārstu. Tā ir slimnīca, kur no rīta atnāk ārsts, un viņš tur naktī vairs nav. Ja šādas prasības saglabāsies un mēs varēsim vairākām mazajām, it kā obligāti pievienojamajām slimnīcām deleģēt šīs tiesības strādāt kā aprūpes slimnīcām, tad kāpēc būtu obligāti jāpievieno?
Piemēram, Priekules slimnīca Liepājas rajonā, kuru ir plānots pievienot Liepājai?
Piemēram. Tas ir tikai mans viedoklis, bet mēs runāsim ar speciālistiem, un iespējams, ka viņiem šobrīd vairs nav argumentu, kāpēc būtu jāpievieno organiski. Aizputes slimnīca aizskrēja pati pievienoties Kuldīgas slimnīcai, jo nespēja vairs ekonomiski pavilkt, Rūjienas slimnīca aizskrēja pievienoties Valmierai, tāpat Valka pievienojās Valmierai.
Bet Smiltenes slimnīca vēl cenšas saglabāt savu neatkarību.
Un lai turas! Bet es zinu vienu bēdu, kam neminēšu piemērus. Slimnīcai turoties pie kaut kādas savas ambīcijas, piemēram, par katru cenu uzturot ķirurģijas nodaļu, kurā veic mazu apjomu operāciju, nodaļa strādā nerentabli. Lai nodrošinātu kvalitāti, ir jāiepērk iekārtas, tomēr rezultātā tās netiek amortizētas un pietiekami intensīvi noslogotas, nodaļas ir jādotē, bet uz kā rēķina? Uz kaut kā cita rēķina. Un itin bieži sanāk tā, ka uz ambulatorās medicīnas rēķina. Tādā stacionārā notiek ļoti liela cilvēku resursu izšķērdēšana. Piemēram, ķirurgam un anesteziologam divās brīvdienu diennaktīs vispār var nebūt neviena darba ko darīt, bet viņiem samaksā to pašu lielo algu, ko viņi dabū nopelnīt, strādājot non-stopā. Tāpēc labāk dubultalgu viņam samaksāt, lai viņš vienā vietā patiešām strādā intensīvi, nevis divās vietās, kur viņa resurss tiek izšķērdēts. Un tad, lūk, šīs te mazās slimnīciņas, uzturēdamas šīs te mazās un piedotējamās struktūrvienības, iztērē to naudu, kas ir vajadzīga kvalitatīvai ambulatorai aprūpei, kas ir vajadzīga daudz lielākam iedzīvotāju skaitam nekā 500 gadā operētiem pacientiem, ja var operēt arī blakus slimnīcā. Bet tai pat laikā ir palicis trīsdesmitgadīgs rentgens, nav sonogrāfa, nav laboratorijas, nekā nav. Pacienti pēc katra sīkuma, pēc katra izmeklējuma ir spiesti dzenāties apkārt pa puspasauli.
Bērni, „Gaiļezers” un reģistru pārslēgšana cilvēku galvās
Par bērnu veselības aprūpi. Ir zināms, ka „Gaiļezera” bērnu slimnīcas neatliekamās palīdzības sniegšanas funkcijas jau kādu laiku tiek minimizētas. Vai, ņemot vērā Rīgas infrastruktūru, satiksmes intensitāti, sastrēgumus uz tiltiem, tas ir gudri darīts, ja otra bērnu slimnīca ir Pārdaugavā?
Es tādu jautājumu uzdošu tūlīt speciālistiem, lai man viņi atbild. Iespējams, ka tas arī ir pārskatīšanas vērts pasākums. Šis ir turpinājums manai atbildei par to, ka māsterplāns nav tāds sastindzis dokuments. Kāpēc mazie bērni nevarētu būt „Gaiļezera” jeb Austrumu slimnīcas bērnu slimību centrs? Tādi ir visās lokālajās slimnīcās kā bērnu nodaļas, protams, izņemot augsta līmeņa terciāro aprūpi, kurai būtu jābūt pie Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas.
Bet tādā gadījumā varbūt Jums vēl ir iespēja pārdomāt par Austrumu slimnīcas izveidošanas beigu posmu – „Gaiļezera” pievienošanu tai?
Tām divām blakus esošajām slimnīcām, tām lielajām ēkām ir jābūt savā starpā savietotām ar tā saucamo tehnoloģisko korpusu. Viss.
Ko Jūs kā veselības ministrs pavisam noteikti gribētu izdarīt?
Es esmu saslimis ar ideju par to, ka es gribētu mazliet pārslēgt reģistrus cilvēku galvās virzienā uz to, ka var izvēlēties iespēju neslimot. Ne visi, protams, ne tie, kuriem vienkārši fatāli neveicas. Bet absolūti lielākā cilvēku daļa var izvēlēties tādu dzīves modeli, kas nenoved viņus līdz slimnīcai. Absolūti lielākā. Un tur ir vislielākais ieguvums – nacionālais, ekonomiskais, pašapziņas, veselības, dzīves kvalitātes. Tai „slimībai” punktu pielika mana vizīte Slovēnijā neformālajā veselības ministru tikšanās reizē. Ja es kādreiz tā pa gabaliņu skatījos uz veselības veicināšanu un slimību profilaksi, jo es biju slimnīcas vadītājs un mani maz skāra kaut kas tāds, kas varētu slimnīcu biznesam nodarīt kaitējumu. Tagad kā veselības ministrs es to redzu kā absolūti vienīgo izeju, respektējot visu - gan cilvēku resursus, gan nežēlīgi plānoto medicīnisko tehnoloģiju sadārdzināšanos, gan intrahospitālās infekcijas, gan visus statistikas rādītājus, kas liecina, cik nenormāli strauji izplatās vēzis, kura iemantošanā lielākoties mēs paši esam vainīgi. Tad sāksim nevis formālas kampaņas organizēt, bet pa īstam nodemonstrēsim, ko mēs varam sasniegt, mainot dzīves filosofiju un pieņemot citu dzīves modeli. Piemēram, Ziemeļkarēlijā divdesmit gadu laikā mainīja dzīves stilu un četras reizes samazināja salimšanu no sirds – asinsvadu slimībām. Pašreiz vienīgais, kur mēs esam stipri, tas ir ārstēšanā. Jā, mēs darām brīnumus un glābjam cilvēkus no nāves, bet mēs visus nevaram izglābt. Tās dārgās un smalkās medicīnas ietekme uz cilvēka dzīves ilguma palielināšanu, un dzīves kvalitātes uzlabošanu ir maza. Vislielākā ir cilvēka paša rokās – 80, 90 procenti. Protams, arī valsts ekonomiskajā atbalstā.
Veselības ministrijas atbilde Saeimas Prezidijam "Par Saeimas deputātu jautājumiem"
