Tikai politisks lēmums

„Es neredzu tam pamatojumu,” tā par gaidāmo apvienošanu saka „Gaiļezera” direktora vietnieks medicīnas jautājumos Ēriks Kalniņš, uzsverot, ka beigu beigās tas esot politisks lēmums. Arī „Gaiļezera” direktors Edvīns Platkājis saka: „Es neredzu tur nekādu izdevīgumu, jo impērijas un mega-veidojumi sabrūk. Te nav rūpnīca, te ir slimnīca, kur katrs slimnieks ir individuāls.” Turklāt viņam apvienošana šķiet neloģiska arī tāpēc, ka visur pasaulē un arī Latvijā esot deklarēts, ka primārajai ir jābūt neatliekamajai palīdzībai. „Šeit iznāk, ka vienojam pie plānveida palīdzības,” viņš skaidro.

Martā Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA), pārstāvot „Gaiļezera” arodorganizācijas intereses, nosūtīja vēstuli veselības ministram Ivaram Eglītim, kurā lūdza apturēt slimnīcas pievienošanu, „ņemot vērā faktu, ka līdz šim nav skaidri pierādīta šādas reorganizācijas nepieciešamība un drošība”. Veselības ministrija (VM) atbildes vēstulē norāda, ka uzskata – „apvienošana (reorganizācija) ir iespēja ietaupīt līdzekļus, kurus iespējams novirzīt ārstnieciskā procesa uzlabošanai.” Slimnīcas pārstāvjus gan šāda atbilde neapmierina. Jāpiebilst, ka 2004.gada 27.oktobra raidījumā „Kas notiek Latvijā?” toreizējais Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs un vēlākais veselības ministrs Gundars Bērziņš varēja atbildēt tikai par struktūrplāna radītajiem izdevumiem un ne par ieņēmumu palielinājumu. Arī visam struktūrplānam ekonomiskais pamatojums arvien nav sniegts.

Ministrija arī norāda, ka, atrodoties slimnīcu apvienībā, ir iespējams efektīvāk organizēt, piemēram, apgādes jautājumus, iepirkumu procedūras, nepieciešamas mazākas administrācijas izmaksas, tāpat vienotā struktūrā ir vieglāk veicama datu apmaiņa, kas ir tieši pacientu interesēs. „Vienotai struktūrai ir iespējams vieglāk plānot nepieciešamo tehnoloģiju sadalījumu, kas ļautu gan ietaupīt naudu, gan arī radīt pacientiem ērtu aprūpes sistēmu,” VM viedokli pauž Preses centra vadītājs Oskars Šneiders. Ē.Kalniņš gan uzskata, ka, jo lielāka ir apvienība, jo tā ir grūtāk pārskatāma un to ir „grūtāk pārstaigāt”. Viņaprāt, palēnināsies dokumentu aprite un lēmumu pieņemšana, un apvienošanās rezultāts varētu būt lielāka birokrātija.

O.Šneiders uzskaita galvenos iemeslus, kādēļ būtu jāveic apvienošana, proti, nepieciešams optimizēt gultu skaitu; dārgo tehnoloģiju iegāde prasa ļoti lielus līdzekļus, tādēļ nepieciešams tos izvietot centralizēti, nevis izkaisīti pa vairākām slimnīcām; lai apgūtu Eiropas fondu finansējumu, nepieciešams racionāls attīstības plāns, kāds atsevišķi vienai slimnīcai „Gaiļezers” nav. Kā racionalizācijas piemēru viņš min jauno sterilizācijas nodaļu, kas atvērta „Gaiļezerā” un kuru ir iespējams izmantot kopā ar Latvijas Onkoloģijas centru, kuram pašam līdz ar to nav nepieciešams ieguldīt līdzekļus tādas pat nodaļas izveidē.

Slimnīcu rādītāji līdzīgi

Lai saprastu, kādus ieguvumus varētu dot apvienošanās, ir vērts palūkoties uz abu slimnīcu darbību raksturojošajiem rādītājiem. Kā liecina abu slimnīcu 2007.gada pārskati, ieņēmumu apjoms tām ir bijis līdzīgs, proti, „Gaiļezera” ieņēmumi bijuši 23,5 miljoni latu, bet Austrumu apvienības ieņēmumi bijuši 26 miljoni latu. 2007.gadā no Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras „Gaiļezers” saņēma vairāk līdzekļu nekā Austrumu apvienība par stacionāra darbu („Gaiļezeram” tie veidoja 75% no visiem ieņēmumiem, Austrumu apvienībai – 63%), savukārt Austrumu apvienība saņēma vairāk par ambulatoro darbu (Austrumu apvienībai 15% no ieņēmumiem, bet „Gaiļezeram” 11%). Ļoti līdzīgi ir ieņēmumi no pacientu iemaksām un maksas pakalpojumiem – „Gaiļezeram” tie ir attiecīgi 5,3% un 4,2%, Austrumu apvienībai 4,5% un 4,3%. Izdevumi savukārt „Gaiļezeram” bijuši 23,3 miljonu latu lieli, bet Austrumu apvienībai 24,4 miljoni latu lieli. Arī gultu skaits līdzīgs – attiecīgi 1021 un 1125 gultas.

Ja apvienībā medicīnas iestādei strādāt ir izdevīgāk, tad tam būtu jāatspoguļojas izdevumu struktūrā. Būtisks apvienošanās arguments būtu tas, ka pārmaiņu rezultātā, pieaugot organizācijas efektivitātei, vairāk līdzekļu varētu atvēlēt mediķu atalgojumam, kas varētu aizkavēt speciālistus no došanās uz ārzemēm vai citām radniecīgām nozarēm. Bet slimnīcu dati rāda, ka atšķirību šai ziņā nav – ja „Gaiļezerā” darba algām un sociālajiem maksājumiem tiek 51,5% izdevumu, tad Austrumu apvienībā tie ir 52%. Turklāt „Gaiļezerā” ārsti par vienu slodzi pagājušajā gadā pat saņēma vairāk – 758 latus, kamēr Austrumu apvienībā vidējā darba samaksa ārstam bija 686 lati. Vidējais un jaunākais medicīniskais personāls savukārt vairāk saņēma tieši Austrumu apvienībā, piemēram, tur māsas saņēma 449 latus, bet „Gaiļezerā” 389 latus. Līdz ar to, salīdzinot abu slimnīcu pašreizējos finanšu un citus rādītājus, neparādās būtiskas atšķirības, kas ļautu spriest – lielā apvienībā saimniekot patiešām ir efektīvāk un labāk.

Britu pieredze – pret apvienošanos

Ārzemju pieredze slimnīcu apvienošanā gan liecina par negatīvām iezīmēm. Tā, piemēram, britu pētnieks Džons Posnets savā 1999.gada 16.oktobra publikācijā Britu Medicīnas žurnālā konstatē, ka divas atsevišķas, vienuviet atrodošās mazas slimnīcas (400 gultu) būs efektīvākas nekā viena slimnīcu apvienība ar izvietojumu dažādās vietās un 800 gultu ietilpību. Turklāt, ja apvienības daļas atrodas vairāk nekā vienā atrašanās vietā, administratīvās izmaksas nesamazināšoties. Ekonomiju dod tikai mazu slimnīcu (mazāk par 200 gultām) apvienošana. Savukārt 2002.gada 3.augustā šai pašā žurnālā publicēts raksts, kurā pētīts apvienošanās process, kad tika likvidētas 25 slimnīcas un izveidotas 11 apvienotas slimnīcas. Pētnieki atklāja, ka apvienošanai bija negatīva ietekme uz pakalpojumu sniegšanu un attīstību, pakalpojumu attīstīšana un organizatoriska restrukturizācija aizkavējās vismaz par 18 mēnešiem. Tāpat pētnieki secināja, ka apvienotajās slimnīcās iekšējā komunikācija kļuva lēna, un tāpat lielās slimnīcas bija lēnas lēmumu pieņemšanā. Bet, ņemot vērā to, ka „Gaiļezers” ir neatliekamās palīdzības slimnīca, kur lēmumu pieņemšanas ātrumam ļoti bieži ir izšķiroša nozīme, komunikācijas palēninājums var būt visai nozīmīgs apgrūtinājums slimnīcas darbam.

Šobrīd slimnīcu apvienošana notiek saskaņā ar struktūrplānā rakstīto. „Māsterplāns ir tikai plāns un ne likums, tas nenozīmē, ka tas ir par 100% jāpilda,” uzskata LVSADA priekšsēdētājs Valdis Keris. Arī Ē.Kalniņš uzskata, ka plānam nebūtu jābūt tādai dogmai, kas nav maināma. Viņaprāt, šobrīd būtu jāizvērtē reālā situācija, kas atšķiras no tās, kas bija plāna izstrādāšanas laikā. Ekonomiskā pamatojuma trūkums, kā arī slimnīcu līdzšinējo rādītāju salīdzinājums nedod skaidrību par to, kas tieši „Gaiļezeram” apvienībā būs labāk. Un pats galvenais – vai no šī procesa slimnieks būs ieguvējs, jo nevar nepiekrist E.Platkājam, kurš uzsver, ka slimnīca nav rūpnīca, kur visu var bezpersoniski uzskaitīt, sagrupēt un pārstrukturēt. Turklāt „Gaiļezers” kā neatliekamās palīdzības slimnīca katru diennakti saskaras ar situācijām, kad jācīnās par cilvēka dzīvību, un šo apstākli nedrīkst ignorēt par labu kāda plāna izpildei, kas nebūt nav dogma.

Video: Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs, vēlākais veselības ministrs Gundars Bērziņš atbild uz jautājumu par izdevumiem un ieņēmumiem, ko radīs struktūrplāna realizēšana. (Fragments no „Kas notiek Latvijā?”, 27.10.2004.)

Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības vēstule Ivaram Eglītim

Veselības ministrijas vēstule „Par stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju apvienošanu”

Klīniskās universitātes slimnīcas „Gaiļezers” 2007.gada budžeta izpilde

„Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas” 2007.gada darba pārskats