Lai cik pārliecinošām sejām politiķi un amatpersonas šobrīd daudzinātu, ka notiek neizbēgamais, kam bija jānotiek, mediju arhīvi neļaus samelot, ka pērngada pavasarī, pieņemot inflācijas apkarošanas plānu, visas prognozes tika saistītas ar to, ka inflācija līdz gada beigām norimsies un nekādā gadījumā gada kopējā inflācija nebūs virs 10%. Rudenī šīs prognozes pierima un to vietā nāca arvien dramatiskās noskaņas par problēmām pavasarī, un uz šī fona pērngada inflācija un janvāra 15,8% jau tiek pasniegts gluži vai kā pašsaprotams rezultāts. Tomēr skaidrs, ka, lai cik neilgā laikā šis cenu pieauguma nu jau maratons atgrieztos vismaz vienciparu skaitļa robežās, tā radītais šoks gada garumā ir pamatīgs. Nu jautājums ir, vai iedzīvotāji un ekonomika to pārdzīvos tā sauktās „mīkstās nosēšanās” formā, ja varas reakcija uz notiekošo būs tāda, kāda tā ir.

Valdības un visas varas rokās šobrīd līdzās citām ir divas fundamentālas atbildības – par tautsaimniecības vidi, lai ekonomika neiekristu bedrē, un par sociālo pusi, lai uz valsts rēķina dzīvojošie un strādājošie būtu pienācīgi nodrošināti. Abās jomās ir gan īstermiņa, gan ilgtermiņa jautājumi. Lai gan politiskajos uzstādījumos ir izskanējis, ka mazturīgajiem tiks kompensēts cenu pieaugums, tomēr pašreiz plānotie pensiju indeksāciju plāni to acīmredzami nespēj nodrošināt. Tas pats ir arī ar vairāku pabalstu nesamērīgumu. Lai kā sociālās nodrošināšanas sfēru sauktu par sistēmu, šobrīd, šķiet, Latvijā esam nonākuši pie principiāla jautājuma, vai šī sistēma ir pilnvērtīga, atbilstoša tās mērķim un, cik tā ir perspektīva turpmāk. Protams, arī šo jautājumu, kā vienmēr, var apiet.

Valdības sociālās atbildības sfērā plašākā nozīmē, jau ar visas nācijas dzīves kvalitātes un tautsaimniecības asinsrites nodrošināšanas funkcijām ierakstāmas arī tās valsts finansētās nozares, kas nodrošina pamatpakalpojumus – veselības aprūpi, izglītību, tiesību aizsardzību un tā tālāk. Arī šajās jomās, līdzīgi kā ar pensijām, algu pieaugums nekompensē nepieciešamo apjomu.

Var, protams, rēķināt ikgadējus indeksāciju, piemaksu vai atalgojumu grafikus, tomēr problēma saknē nemainās. Tāpēc  viss šis komplekss liek vēl un vēlreiz uzdot jautājumu, vai Latvijā šobrīd nepienāktos politiskajā dienaskārtībā izvirzīt kardinālus jautājumus par valsts budžeta pārstrukturēšanu. No vienas puses – attiecībā uz valsts darbā strādājošo skaitu, proporcijām, finansējuma apjoma un principiem, no otras puses – attiecībā uz uzņēmēju un darba ņēmēju spēles noteikumiem attiecībām uz nodokļiem, uzņēmējdarbības spēles noteikumiem un sociālajām garantijām.

Piemēram, gada laikā kopš inflācijas it kā samazināšanas pasākumu publiskās izsludināšanas, kā nākamā pēc hipotekārās kreditēšanas buma bremzēšanas, daudzkārt ir daudzināta konkurences vairošana. Tomēr situācija gan ar preču un pakalpojumu cenām, gan situāciju tirgū vairākās nozarēs diez ko neliecina, ka būtu kaut ko izdevies līdz galam izvērtēt un izanalizēt, kur nu vēl mainīt regulējumu. Stāsts par piena produktiem un lielveikalu uzcenojumiem, kas bija viens no tematiem arī vakar debatēs, ir uzskatāms piemērs.

Līdzīgi varētu runāt par darba tirgus un produktivitātes stimulēšanu. Tāpat bažas var izvirzīt par arvien daudzināto eksporta atbalstu – galu galā var izrādīties, ka eksporta kredītu garantijas un pāris programmas struktūrfondos ir krietni par maz, lai pēc cenu pieauguma lēciena sagaidītu tādu eksporta pieaugumu, kas varētu pienācīgi kompensēt nekustamo īpašumu un tirdzniecības bumu ekonomikas struktūrā.

Arī enerģētikas sfērā šobrīd ir izšķirošs brīdis – lemjot par jaunu jaudu būvniecību, to termiņus tomēr nevar padarīt par galveno mērķi, neradot ilgtermiņa prognozes par cenām pārskatāmā nākotnē.

Šīs versijas neietver pavisam negatīvo scenāriju – smaga krīze, ar neatdotu kredītu vilni, bankrotiem, bezdarbu un tamlīdzīgi. Iespējams arī adekvāti Ivars Godmanis saka – nepsihojam. Tomēr, pat to nedarot, šķiet, ka „mīksto piezemēšanos” pēc ekonomikas un cenu straujā lēciena valdības un nacionālās bankas vadība šobrīd sola, rūpīgi stāstot par, līdzībās runājot, šī gaisa kuģa parametriem, laika apstākļiem un skrejceļa stāvokli, tomēr vadot šo gaisa kuģi tādā kā autopilota režīmā. Iespējams, ka lidaparāts kopumā arī piezemēsies puslīdz pieklājīgi. Bet tas neizslēdz, ka dažiem pasažieriem, apkalpes un pilota nogaidīšanas dēļ, šī piezemēšanās būs ar smagām traumām, ja ne letāla.