Partiju popularitātes mērījumus šajā vēlēšanu sezonā ar lielāku vai mazāku regularitāti īsteno piecas sociologu kompānijas, vairāk nekā jebkad agrāk, kas dod gana lielas salīdzināšanas iespējas. Tas, vai sociologu noteiktās versijas apstiprināsies šobrīd pieļautajās dažu procentu robežās, kļūs skaidrs jau pēcvēlēšanu naktī, taču dažas dilemmas vai izšķiršanās ir skaidras jau tagad. Kombinācijā ar sociologu izteiktajām diagnozēm par vēlētāju uzvedību, tās rada visnotaļ uzskatāmus potenciālos kritērijus šaubīgajiem – gan tiem, kas šaubās par izvēli, gan par iešanu vai neiešanu uz vēlēšanām.

Viena dilemma ir par „Saskaņas centra” vai „Vienotības” uzvaru vēlēšanās. Lai kādas nesekotu grupēšanās starp vairākiem politiskajiem spēkiem, uzvarētāja statuss neizbēgami veido papildus argumentāciju pēcvēlēšanu cīņās par varu. Relatīva dilemma ir arī līdzšinējās valdošās koalīcijas kopējais balsu skaits – kā atskaites punkts tam, cik liels vairākums atbalsta līdzšinējo spēku salikumu. Tai pat laikā, par noteicošo šīs dilemmas ietvaros var uzskatīt personāliju dalījumu – cik no ievēlētajiem būs līdzšinējie, bet cik – jauntapuši deputāti. Kas akcentē vēlētāju lomu operējot ar plusiņiem un svītrojumiem vēlēšanu zīmēs. Dilemma neapšaubāmi ir ap izredzēm apvienībai „Par labu Latviju”, kuras elektorāts sociologu redzējumā tiek vērtēts gan kā neprognozējamākais un kaunīgākais, gan pat pielīdzināms kādreizējam „Zīgerista fenomenam”.
Dilemma neapšaubāmi ir arī tam vēlētāju segmentam, kas svārstās starp „Saskaņas centru” un PCTVL – sociologu diagnozes ir diezgan vienprātīgas, ka šo divu politisko spēku elektorāti ir visciešāk saistītie. Dilemma, protams, ir par procentu barjeras pārvarēšanu attiecībā gan uz vismaz diviem politiskajiem spēkiem „pirmajā sešiniekā”, gan reitingos krietni atpaliekošajām otrā septītnieka partijām. Abos gadījumos te būtisku lomu spēlēs ne tikai atbalsts konkrētām partijām, bet arī kopējā vēlētāju aktivitāte, attiecīgi paaugstinot vai pazeminot procentu barjeru.
Visu apvienību, savienību un partiju gadījumos dilemma ir par līderu faktora vērāņemšanu, tostarp kontekstā ar personāliju sadalījumu starp reģioniem un kontekstā ar līderiem, kuri ir reklāmu sejas, taču nepretendē kļūt par pilntiesīgiem tautas priekšstāvjiem konstitucionālās iekārtas izpratnē.

Līderu faktors atspoguļo arī otru medaļas pusi – aptaujas kā maldināšanas vai manipulēšanas līdzekli. Socioloģijas profesionāļu vidē izraisījies konflikts par „Vienotības” aptauju par Dombrovski iepretim Urbanovičam, kurā piedalās arī kompānija „GfK Baltic”, uzrādot spēles ar skaitļiem starp vairāk nekā 70% atbalsta vienā interpretācijā un aptuveni ceturtdaļas atbalstu, ja ir izvēle starp visiem izvirzītajiem kandidātiem pēc pilnvērtīgiem socioloģijas parametriem. Var tikai minēt, cik liela daļa no auditorijas uztver atšķirību starp „tautas aptauju” un tā dēvēto „straw poll”.
Līdzīgas maldinošas rotaļas ar skaitļiem un proporcijām ir attiecībā uz Lemberga popularitāti – pozitīvās attieksmes mērījumus ar vieglu roku mēdz interpretēt kā puses sabiedrības atbalstu, lai gan patiesībā procentuālais līmenis konkurencē ar citām izvēlēm ZZS nosauktajam kandidātam ir, pēc citām aptaujām, trešdaļa vai pat tikai padsmit procenti.

Visbeidzot, gari neizvēršot, jo arī par šo šīsnedēļas debatēs izskanēja gana trāpīga viela pārdomām, lielais jautājums ir un paliek – vai tas, kādu iztēlojamies savu valsti, tās pārvaldi, spēles noteikumus un vērtības, atbilst mūsu politiskajām simpātijām un šo simpātiju paustajiem piedāvājumiem. Īsāk sakot – vai tas, ko gribam ir tas, ko izvēlamies?