Jāpiekrīt profesores Brigitas Zepas vakar debatēs teiktajam, ka abu pušu nostājās lielā mērā trūkst argumentu.
Termiņuzturēšanās atļaujas komplektā ar nekustamā īpašuma iegādi kā galveno eventuālo finanšu piesaistes nozari – tās, protams, ir nestandarta investīcijas, un to pamatojumam pienāktos detalizētāka analīze. Protams, nevar nosaukt iebraucošo ieguldītāju skaitu, taču var sīkāk izvērtēt gan to, kas ko iegūtu vai zaudētu kuros šīs nozares segmentos, gan iespējamās cenu izmaiņas, gan kontekstu ekonomikai kopumā.
Būtisks aspekts ir arī tas, ka, atšķirībā no daudzviet Eiropā un pasaulē praktizētās uzturēšanās atļauju piešķiršanas saistībā ar ieguldījumiem biznesā, ieguldījumi nekustamajos īpašumos ir salīdzinoši reti piemērota prakse, tātad, arī šajā aspektā varētu būt mācības.

Tai pat laikā, arī iebildes neiztur kritiku – Saeimas frakciju vēstulē Valsts prezidentam motīvi aprobežojas ar šaubām, vai investīcijas būs nozīmīgas un Latvijas iedzīvotāju protestiem. Mutvārdu komentāros jau skan versijas gan par nekustamo īpašumu nozares jauna burbuļa riskiem, gan teroristu draudiem.
Šīs versijas arī ir pamats apšaubīt. Pretenzijas par investīciju nenozīmīgumu un burbuli ir pretrunīgas pēc būtības. Bet, pret miljardiem latu lielo galvenokārt zviedru banku kredītu resursu, kas izraisīja nekustamo īpašumu tirgus pārkaršanu, pašreizējās investīciju cerības ir gluži vai gaismas gadu attālumā, un, ja tās sasniegtu nesamerīgus apmērus, likumdevējam elementāri būtu to apturēt.
Savukārt bažas par šaubīgām personām, kas sekos īpašumu pircēju – Šengenas zonā ceļotgribētāju naudai, vismaz daļēji kliedē līdzšinējā prakse. Jau līdz šim uzturēšanās atļaujas saistībā ar darbu un biznesu saņēma vairāki tūkstoši trešo valstu pilsoņu, un, pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, atteikumu un atļauju anulējumu problemātika ir bijusi ļoti reta.

Taču uz šo racionālo apsvērumu fona, iespējams, visbūtiskākais ir tas, ka arī ekonomisko problēmu risināšanas laikā pozicionēšanās ap šo jautājumu pamatā nemaz nav ekonomiski, bet politiski un emocionāli motivēta. Protams, objektīvi šobrīd ir neiespējami izmērīt, cik liela daļa no tās sabiedrības daļas, kas iebilst pret šiem grozījumiem, ir pret pēc būtības, un cik tāpēc, ka cilvēciski nevar pieņemt imigrantu skaita palielināšanos vai neuzticas Šleseram, tautpartijiešiem vai saskaņiešiem. Kas arī ir pamatoti. Tomēr, tie ir arī tradicionālie latvieši, kuri, kā ierasts ir pret, vairoties domāt par – šajā gadījumā par to, kādas ir alternatīvas finanšu sausumā nonākušajai valsts ekonomikai. Savukārt virkne politiķu šī iemesla dēļ necenšas izvērst alternatīvas, bet vienkārši ir pret likuma grozījumiem. Pat nezinot, piemēram, cik daudz vai maz un no kurām valstīm imigrantu ir Latvijā šobrīd, bet vienkārši nostājoties sabiedrības vairākuma pusē.

Šķiet, ka pret šo sabiedrisko vairākumu šobrīd ir arī sabiedriskās organizācijas – uzņēmējus un ne tikai viņus apvienojošās. Ņemot vērā mazo uzticības kredītu politiķiem, arī šīm organizācijām būtu īpašs pienākums publiski plašāk analizēt šos nestandarta likuma grozījumu plusus un mīnusus un alternatīvas, cik nu to var pagūt pāris dienās līdz Valsts prezidenta lēmumam. Savukārt prezidentam, neatkarīgi no tā, kāds būs viņa lēmums, pašam savā motivācijas rakstā būtu vērtīgi ietvert ne tikai vienas pozīcijas pamatojumu, bet alternatīvo risinājumu izvērtējumu un to aizstāvju turpmākos „mājasdarbus”. Citādi, izmantojot viņa paša izteikumus, Valdim Zatleram par šo lēmumu nepienāksies novērtējums – „ieskaitīts”.

Statistika: līdzšinējo termiņuzturēšanās atļauju statistika pa valstīm