Lai gan grozījumi Imigrācijas likumā tapa un arī versijas par termiņuzturēšanās atļauju „cenu” skanēja jau labu laiku, tomēr ekonomisko, etnisko, drošības un vēl citu aspektu argumentācijai, šķiet, vēl arvien ir „baltie plankumi” gan par, gan pret pozīciju aizstāvjos. Vienlaikus, protams, vēlēšanu gada psihoze arī dara savu – brēka ir liela, varbūt arī vajadzīga, tomēr analīzes tās ietvaros, piemēram, par aizrobežu teoriju un praksi, ne vienmēr ir gana daudz.

Racionāli spriežot, diskusiju objekts noteikti ir likumā paredzētais summu slieksnis – gan attiecībā uz uzņēmumiem, gan nekustamajiem īpašumiem, jo, atskatoties pērngada izteikumos, ātri var atrast citātus, kur tika pieminētas arī citas summas. Kontekstā ar uzņēmumu nosacījumiem, juristu aprindās dzird arī šaubas par niansētām likuma interpretācijām. Savukārt attiecībā par nekustamo īpašumu nozari, kas tiek pieminēta kā galvenā „sildāmā” nozare, diskutabls ir likuma grozījumu mērķis un tā sasniegšanas iespējas – ņemot vērā, ka šīs sasalušās nozares apjomi mērāmi miljardos jebkurā valūtā.
No otras puses, arī bažas par draudiem valsts drošībai būtu racionālāk analizējamas, ņemot vērā to, ka jau līdz šim termiņuzturēšanās atļaujas bija pieejamas ārzemniekiem, kuri darbojās uzņēmumu pārvaldes institūcijās. Atļauju skaits jau bija mērāms ar četrciparu skaitli, un, līdz ar to, iztirzājams ir arī jautājums– pēc kādiem kritērijiem būtu mērāms valsts drošības apdraudējums.

Visbeidzot, ārpus viena likuma vieniem grozījumiem, būtiskākais šajā epopejā, iespējams, ir tas, ka ir radies plašāks konteksts aktualizēt jautājumu par valsts imigrācijas politiku ilgtermiņā, par ko eksperti runā jau labu laiku. Un, protams, par investīciju piesaistes alternatīvām un to „cenu”, rēķinot iespējamos ieguvumus un zaudējumus kontekstā arī ar starptautiskā aizdevuma slogu.