Attiecībā uz krimināllietas materiāliem par Bērnu slimnīcā notikušo, protams, ziņkārību publikai nav izredžu apmierināt diez ko ātri. Tomēr izpreparēt visus notikušos konkursus, to nolikumus, specifikācijas, izcenojumus un uzraudzību var arī ārpus kriminālizmeklēšanas, lai vērtētu, cik tuvi patiesībai vai tāli no tās ir Veselības ministrijas amatpersonu apgalvojumi, ka konkursi ir bijuši caurspīdīgi un nav bijuši izšķērdīgi.

Taču stāsts ir daudz plašāks. Būvniecības konkurss Austrumu slimnīcā, kur uzvarētāja cena ir par piektdaļu lielāka nekā konkurentam, vakcīnu iepirkumi, kur ir prognozējams uzvarētājs, dažnedažādi tehnoloģiju un aprīkojumu konkursi, kuros potenciālo un pielaisto pretendentu loks krietni atšķiras – tendences ir uzskatāmas. Kopš Bērnu slimnīcas skandāla nedēļas laikā neoficiālajās sarunās un anonīmos meilos, arī „Kas notiek Latvijā?” pastkastē, atkal uzvirmojis informācijas vilnis par korupcijas shēmām veselības un citās nozarēs. Un, spriežot pēc detalizācijas pakāpes, liela daļa no autoriem nav pataloģiski tenkotāji, bet gan  īsti „insaideri”, kuri gadiem ilgi zina, vai vismaz labi nojauš, kas un kā notiek – nosakot atlases kritērijus, specifikācijas un vērtēšanas sistēmu, un pēc līguma noslēgšanas pielīgstot iepriekš neparedzētas lietas, bet visu eleganti noformējot ar uzraugu, konsultantu vai ekspertu līdzdalību.

Šīs detaļas uzrāda sistēmu, kas vieno daudzas mazas un lielas tāmes, nepilnīgus rēķinus un uzskaites, atkarībā no personālijām dažādi interpretējamus lēmumus, juridiskos džungļus un likumu normas, kas to visu pieļauj. Varbūt ne vienmēr, bet daudzkārt. Vairāk nekā katastrofāla vakar bija ilggadīga ministrijas augsta ranga ierēdņa gandrīz vai pašsaprotamais konstatējums, ka konkursu nosacījumus var piemērot vienam pretendentam.
Nevienam citam kā politiskajām partijām ir lemšanas un ietekmes iespējas praktiski visos minētajos līmeņos. Līdz ar to tikai un vienīgi partiju melnās kases un kasieri var būt šīs sistēmas „miesa un asinis”.

Šāda sistēma nav nosaucama nekā citādi kā par organizēto noziedzību. Savukārt organizētās noziedzības klasika un viens no stabilākajiem balstiem līdzās spēka metodēm ir omerta jeb klusēšanas likums.
Protams, var teikt, ka visas aizdomas par miljoniem lielu korupciju Latvijas slimnīcās un citur vispirms jāpierāda. Ja spriežam tikai juridiski - gan jā, gan nē. Lai likvidētu sistēmu, iespējams, pietiek ar atmaskošanu un atklāšanu, no kurienes „aug kājas”. Starp citu, piemēram, Als Kapone cita kontinenta mežonīgā kapitālisma gados nonāca cietumā par finanšu lietām, nevis mafijas vadīšanu un slepkvību organizēšanu.

Bailes zaudēt biznesu, bailes, ka nevarēs normāli dzīvot un strādāt – šādi motīvi, kas daudzus bremzē arī Latvijā. Bet tikmēr turpinās simtiem miljonu latu lieli valsts iepirkumi būvniecībā un citās jomās, veselības un citās nozarēs. Tā ir nauda, no kuras daļu, iespējams, varētu izmantot krietni lietderīgāk, lai daudzkārt mums nebūtu kauns par savu valsti. Tikai tad tomēr ir jāuzdrīkstas neklusēt – vienalga, vai iesaistot medijus vai KNAB. Jo, vēlreiz atkārtošu to jau ļoti seno prātulu, ar ko vakar noslēdzu raidījumu – nekas vairāk nav vajadzīgs ļaunuma uzvarai, kā labi cilvēki, kas neko nedara.