Lemšana valdībā par „Parex bankas” aktīvu dalīšanu atjauno versijas gan par to, kādu saimniecību valsts šajā bankā īsti pārņēmusi, gan par to, vai bankas dalīšana labajā un sliktajā daļā ir pareizākais risinājums, un, līdz ar to, ko un par kādu cenu iespējams pārdot. Ņemot vērā šaubu mākoni pirms gada uzsāktās bankas pārņemšanas sakarā, neizvēršot detaļas, šobrīd pamatjautājums visos virzienos ir viens un tas pats – vai, pirmkārt, valdība un tās partneri, un tad arī pati banka šajā procesā spēj sabiedrībai pavēstīt pietiekami saprotamu un pamatotu skaidrojumu par to, kas un kāpēc notiek.

„Parex bankas” situācija un arī tās vieta banku tirgū ir vērtējama kontekstā ar kopējiem nu jau krietni vairāk nekā pusmiljardu lielajiem zaudējumiem Latvijas banku sektorā. Statistika uzrāda arvien lielākus uzkrājumus, arvien vairāk kavētos maksājumus un kredītu restrukturizācijas. Aiz šiem skaitļiem slēpjas pretējas biznesa un arī politekonomiskas un sociālas intereses – mazināt zaudējumus un saglabāt tirgus daļas, atvieglot maksājumu nosacījumus un atlikt maksājumus, un tā tālāk. Reālajā dzīvē konflikta epicentrs ir īpašumu atsavināšanas. No valstiskās uzraudzības viedokļa arvien atklāts ir jautājums – vai šīs pretējas intereses tiek balansētas krīzes kontekstā un ciktāl tas vispār iespējams. Ņemot vērā zviedru banku īpatsvaru Latvijas finanšu tirgū, protams, jautājums ir arī par to, ciktāl tās realizēs, sauksim to tā, mežonīgo kapitālismu vai sociāli atbildīgu stratēģiju un taktiku.

Te, protams, neizbēgami nonākam pie valsts lomas. Līdz šim tā pamatā izpaudusies „Parex bankas” stutēšanā, tomēr, kopš starptautiskā aizdevuma ietvaros nodalītas rezerves finanšu sektoram, sekojušas runas, vai stāsts nav arī par nepieciešamo atbalstu vēl arvien nenotikušajai attīstības bankai - Hipotēku un zemes bankai vai vēl kādai citai.

Tikmēr nekādas valsts finanšu rezerves arvien neatrodas parādos grimstošo kredītņēmēju atbalstam, lai gan 15% vairāk nekā trīs mēnešus kavētie maksājumi acīmredzami liecina, ka problēmas jau ir, „Parex bankas” precedenta valodā runājot, sistēmiskas. Vasarā tika radīta ilgi gaidītā parādu restrukturizācijas stratēģija, taču palika bez tālākas virzības valdībā. Oktobrī lielu rezonansi izpelnījās premjera ierosinājums ierobežot kredītņēmēju saistības ķīlas apjomā. Tam sekoja sarunas ar komercbankām un „sausais atlikums” bija vienošanās par „labās prakses kodeksu” un jaunu hipotekārās kreditēšanas likumu. Nu ir jautājums – kas notiek ar šo dokumentu tapšanu?

Kā alternatīva ir tapis Kredītņēmēju apvienības sagatavotais krīzes likuma projekts, paredzot ierobežot kredītu maksājumus pret maksātāja ienākumu apjomu. Arī par šī projekta dzīvotspēju trūkst vērtējumu no valsts iestādēm.

Tai pat laikā nevar apiet vēl vienu faktoru – starptautiskajiem aizdevējiem vasarā deklarētajos Latvijas politiķu un amatpersonu plānos virkne apņemšanos ir ne tikai attiecībā uz valsts budžetu, bet arī kredītņēmēju parādu un banku problēmu risināšanu, un risinājumi solīti vēl šogad.

Raidījumā piedalīsies:
Jānis Brazovskis, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājas vietnieks
Mārtiņš Bičevskis, Finanšu ministrijas valsts sekretārs
Andžs Ūbelis, Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, „Parex bankas” padomes priekšsēdētājs
Sandra Bukāne, Ministru prezidenta padomniece juridiskajos jautājumos
Māris Mančinskis, „Swedbank” valdes priekšsēdētājs
Ainārs Ozols, „SEB bankas” valdes priekšsēdētājs
Ainārs Gorenko, Kredītņēmēju apvienības valdes priekšsēdētājs
Ģirts Rungainis, investīciju baņķieru sabiedrības „Prudentia” partneris
Andris Nātriņš, Banku augstskolas Biznesa un finanšu pētniecības centra direktors