22.06.2010.
Lāsma Rozenfelde
Eiropā saistības dzēš ilgāk, nekā grib Latvijā
2003.gadā pēc Eiropas Komisijas patērētāju tiesību direktorāta pasūtījuma tapušā vairāku valstu ekspertu pārskatā konstatēts, ka vidējais maksājumu plānu ilgums Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs ir pieci gadi. Droši vien ir pamats atrunai, ka šis pētījums jau ir vēsture, tomēr jāatceras, ka „vecajās” ES dalībvalstīs tobrīd jau bija aiz muguras vismaz viena liela ekonomiskā krīze un kreditēšanas burbulis. Arī jaunākā ziņojumā, ko 2009.gada rudenī sagatavojusi Īrijas Tiesību reformu komisija, konstatēts, ka ES dalībvalstīs vidējais maksātnespējas periods ir starp trīs un pieciem gadiem, ar dažiem izņēmumiem – no dzēšanas viena gada laikā Lielbritānijā līdz 10 gadiem Francijā.
Abus šos pētījumus KNL redakcija saņēma no Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas, kura bija atbildīga par Maksātnespējas likuma izstrādi. Komisija sagatavojusi arī savu ārvalstu prakses apkopojumu, kur vienīgais piemērs ar īsu bankrota procesu ir Lielbritānija, kamēr Zviedrijā un Dānijā plāna ilgums ir pieci gadi, bet Nīderlandē trīs gadi ar pagarināšanas iespēju līdz pieciem gadiem. Tomēr publiski nav izskanējusi deputātu analīze, ciktāl un kāpēc kurš piemērs ir vai nav ņemts vērā Latvijas gadījumā, paredzot tādus nosacījumus, kas ES ir retums.
Saeimā pieņemtā Maksātnespējas likuma otrā lasījuma redakcija paredzēja, ka saistību dzēšanas plāna termiņš ir četri gadi, ja parādnieks visā saistību dzēšanas procedūrā var segt 20% no kopējām saistībām, kuras paliek pēc tās mantas pārdošanas, kura kalpo par nodrošinājumu, un mazāks, ja var segt lielāku saistību daļu. Īsākais termiņš – viens gads, ja tiek segta puse no saistībām – ir Saeimas trešajā lasījumā pieņemtā redakcijā, maksimālo termiņu saīsinot uz diviem gadiem, to laikā ļaujot parādniekam maksāt vienu trešdaļu no saviem ienākumiem, bez sasaistes ar parādu apjomu.
Arī Lielbritānijā tiesa var likt parādus atmaksāt 3 gadus
Publiski par labu kredītņēmējiem saudzīgākam maksātnespējas regulējumam bieži tiek minēts arguments par „bankrota tūrismu” – viens no strīdīgā trešā lasījuma priekšlikuma autoriem, Tautas partijas deputāts Māris Kučinskis likuma pieņemšanas priekšvakarā KNL debatēs apgalvoja, ka ļoti daudz uzņēmēju iziet maksātnespējas procesu Lielbritānijā, bet priekšlikums ir virzīts priekš tiem, „kuri nav tik gudri”. Arī Saeimas sēdes debatēs viņš uzsvēra, ka „biezie jau šobrīd aizbrauc uz citām valstīm un nokārto savus maksājumu procesus”. Tomēr dokumenti liecina, ka britu jurisdikcijā viss nav tik vienkārši.
Anglijā un Velsā bankrota procedūra patiešām ilgst tikai gadu un var būt pat īsāka. Taču tiesa var likt parādniekam novirzīt daļu ienākumu parādu atmaksai, protams, atstājot pietiekamus ienākumus saprātīgu ģimenes vajadzību apmierināšanai, un šie maksājumi var turpināties trīs gadus. Turklāt, ja parādnieka uzvedība bijusi negodīga vai viņš kādā citā veidā ir vainojams pie maksātnespējas, piemēram, radījis parādus, kurus nebija saprātīgas iespējas atmaksāt, veicis pārsteidzīgas spekulācijas, bijis pārmērīgi izšķērdīgs, tiesa var viņam piemērot konkrētus ierobežojumus uzņēmējdarbības veikšanai un kredītu saņemšanai uz laiku no diviem līdz 15 gadiem.
Neizslēdzot, ka, iespējams, apsviedīgākie Latvijas kredītņēmēji jau izmantojuši vai vēl izmantos britu likumdošanas iespējas, tomēr no šiem atreferējumiem ir acīmredzami, ka šī likuma būtība neparedz ātru, vieglu un beznosacījumu parādu „brīvlaišanu”. Līdz ar to Latvijas likumdevēju šķietamajā sacensībā ar Lielbritāniju, iespējams „aizmirstas” dažādas papildus atrunas, lai novērstu ļaunprātīgu bankrotēšanu.
Kā „sijāt” ģimenes, spekulantus un ienākumu slēpējus?
Prezidents, argumentējot otrreizējās caurlūkošanas nepieciešamību, konkrēto termiņu starptautiskā salīdzinājumā nevērtē, lai gan tas būtu visnotaļ lietderīgi. Būtiskākais akcents motivācijas rakstā ir spekulantu un vienīgā mājokļa kredītņēmēju nošķiršana, lai novērstu, ka „bez diferencētas pieejas vienādā procesā tiktu dzēstas jebkuras maksātnespējīgās fiziskās personas parādsaistības neatkarīgi no kopējā parādsaistību apjoma un uzņemto kredītsaistību skaita”. Prezidents to rosina darīt, pielāgojot agrāk izstrādāto privātpersonu kredītu restrukturizācijas risinājuma modeli – kredīts nepārsniedz 100 tūkstošus latu, tā nodrošinājums ir ģimenes vienīgais mājoklis un pārējo kredītsaistību apjoms nepārsniedz piectūkstoš latu.
Tieši šo ierobežojumu izmantošanu gan ir pamats apšaubīt – ņemot vērā, ka šo slieksni var kvalificēt kā augstāku par samērīgu vidusmēra ģimenes mājokļa vērtību un tikai summas vien nez vai ir pietiekams kritērijs. Kā liecina aizrobežu prakse, Zviedrijā, piemēram, parādniekam ir jāpierāda, ka atbrīvošana no parādiem ir saprātīga, un izvērtēts tiek gan parādu vecums un centieni savas saistības pildīt un problēmas risināt, gan apstākļi, kas radījuši parādnieka saistības, radot kvalificēšanās „sietu” pārmērīgiem riskētājiem, kurus mēdz dēvēt arī par spekulantiem.
Latvijas deputātu pieņemtā, neizsludinātā gala redakcija paredzēja, ka parādniekam saistību dzēšanas procedūrā ir tiesības parādu atmaksai novirzīt tikai trešdaļu no ienākumiem. Loģisks bija arguments atteikties no otrā lasījumā fiksētā sliekšņa minimālās algas jeb vismaz 180 latu apmērā, jo tas izslēdza no procesa cilvēkus ar maziem ienākumiem, taču nepamatots ir galarezultāts, kam vairs nav nekādu kritēriju.
Virknē citu valstu ir noteikts minimālais ienākumu apjoms, kam jāpaliek personas rīcībā, bet visi pārējie ienākumi tiek novirzīti parādu dzēšanai. Nav argumentu, kāpēc Latvijā būtu taisnīgi tikai trešdaļu no saviem ienākumiem maksāt cilvēkam, kuram divas trešdaļas ienākumu būtiski pārsniedz kādu noteiktu minimumu. Jautājums par blēdīšanos ar patiesajiem ieņēmumiem, protams, ir vietā, taču arī trešā lasījuma redakcija motivē slēpt ienākumus.
Kam, cik un kā gribam palīdzēt?
Maksātnespējas likums šobrīd aizēnojis tikai pirms pusotra mēneša valdībā noraidīto kredītņēmēju atbalsta programmu. Ja valsts atbalsta versijas netiek piedāvātas, tad krīzes problēmu skartie kredītņēmēji it kā tiek mudināti izvēlēties maksātnespējas scenāriju. Tas, atgriežoties pie nesamierināmajiem strīdiem starp bankām un kredītņēmējiem, liek atgriezties pie jautājuma par risku sadali un valsts lomu risku dalīšanā, kas neietver tikai vienu likumu vien. Jebkura risku pārdale pastiprina risku kredītņēmējiem turpmāk, ka uz viņu rēķina tiks mazināti zaudējumi agrāko parādnieku maksātnespējas dēļ. Biznesa sektorā valsts loma vēl īstenojas valsts garantiju formā, bet fizisko personu kreditēšanā, piemēram, neskaitāmas reizes pieminētā ģimenes pirmā mājokļa iegādei, par atbalstu atkal ir aizmirsts.
Prezidents motivācijas rakstā norādījis, ka nepieciešams izvērtēt regulējuma ietekmi uz valsts budžetu, visu tautsaimniecību un komersantiem. Aptverošu sociālekonomisko izvērtējumu līdz šim nav piedāvājusi neviena puse – nedz Saeimas deputāti, nedz likuma gala redakcijas apstrīdētāji. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas dati par šī gada 1.ceturksni liecina, ka tikai ar kavējumu virs 180 dienām vien ir 914 miljonu latu mājsaimniecībām izsniegto kredītu jeb 15% no kopējā mājsaimniecībām izsniegto kredītu apjoma. Kādai un cik lielai daļai šo un vēl citu kredītņēmēju valsts paredz maksātnespējas scenāriju? Kādas attiecībās ar bankām ir alternatīvas pārējiem? Vai šie scenāriji veido samērīgu balansu starp aizdevēju un aizņēmēju, un valsts ekonomikas interesēm? Uz šiem jautājumiem atbilžu nav. Saeimā plāno tūlīt pēc svētkiem sākt Maksātnespējas likuma atkārtoto caurskatīšanu, un neoficiāli izskan versijas, ka to plānots pabeigt jau pāris nedēļu laikā. Iepretim ārvalstu piemēriem, Latvijas likumdevēju līdzšinējā pieeja ir, maigi sakot, virspusēja, un pagaidām nezūd riski, ka draud vēlreizēja sasteigta un nekvalitatīva likuma pieņemšana.
Apkopojums par ārvalstu praksi fiziskās personas maksātnespējas procesā
2003.gada pārskats „Consumer Overindebtedness and Consumer Law in the European Union”
2009.gada ziņojums „Personal debt management and debt enforcement”
Maksātnespējas dienesta publikācijas par maksātnespējas procesu Anglijā un Velsā
