Jautājums par to, vai valdības lēmums sestdien par budžeta izdevumu samazināšanu par 275 miljoniem ir pareizais, ja gribam saglabāt vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem, arvien vēl paliek neviennozīmīgs. Vakardienas debatēs, runājot par līdzšinējo plānu un solījumu pildīšanu, tika formulēts labs jēdziens par šī procesa „burtu un garu”. To būtu vērts saglabāt kā atskaites punktu, no vienas puses, argumentējot, ka notikumu attīstība var būt pamats nosacījumu maiņai, bet, no otras puses, paškritiski vērtējot, vai mēs nemānam paši sevi.

Saistībā ar sociālo un kultūras nozari pēdējās dienās tiek runāts visskaļāk, ka tik lieli izdevumu samazinājumi nav iespējami, jo cieš dzīvi cilvēki un, līdz ar to, valsts. Visticamāk, ka šiem protestiem līdzīgi sekos daudzas citas nozares, kad valdībā turpināsies nozaru izdevumu preparējums pa tā sauktajām apakšfunkcijām. Un visi šie protesti ir pamatoti.
Tai pat laikā gan aizdevuma, gan valsts budžeta gars ir par to, lai Latvijas valsts spētu pārvarēt krīzi ar attīstības perspektīvu un, un virzītos uz to, lai funkcionētu, sabalansējot ieņēmumus un izdevumus. Taču šobrīd nākamajam gadam plānotā budžeta izdevumu summa ir aptuveni tikpat liela, kāda bija budžeta izdevumu summa 2007.gadā. Savukārt iekšzemes koppropdukts nākamgad būs par kārtu mazāks, līdz ar to budžeta deficīts 8,5% no kopprodukta, jo arī budžeta ieņēmumu summa, nodokļiem būtiski nemainoties, būs būtiski mazāka. Un, kas visbūtiskāk, pat, ja ekonomiskā attīstība Latvijā atjaunosies aiznākamajā gadā, ņemot vērā šajos trīs gados uzkrāto budžeta deficītu un valsts parādu, atjaunot tādus budžeta izdevumus, kādi bija aizpērn, būs iespējams, varbūt, tikai pēc desmit gadiem. Un katra izdevumu nesamazināšana šodien, palielina izdevumus deficīta segšanai rīt.

Te nu mēs nonākam pie tā, kādas pozīcijas vai funkcijas valsts izdevumos kā būtu pārstrukturējamas, lai valsts budžeta plāns, atbilstoši krīzes laika realitātei, būtu mazākais ļaunums. Jo pašreizējie izdevumu samazinājumi, nemānīsim sevi, nav „uz krīzes laiku”, bet tie ir uz ilgu laiku vai pat uz palikšanu, ja gribām citās sfērās ieguldīt vairāk.
Straujā mētēšanās ar samazināmo procentu īpatsvaru no diezgan netveramajiem „bāzes izdevumiem” šobrīd rada diezgan pamatīgu sajukumu. Atsaukšanās uz valsts funkciju vērtēšanu, kas tagad izrādās tikai „konsultatīva” jeb „indikatīva”, ir vēl jo sliktāka, jo tā vispār izslēdz objektīvus kritērijus, kāpēc tieši sociālajai aizsardzībai, sabiedriskajai kārtībai un izglītībai samazinājums ir pa 6%, bet kultūrai, ekonomiskajai darbībai un aizsardzībai – pa 20%. Turklāt, uz šo samazinājuma procentu fona ir pazudušas izdevumu proporcijas starp nozarēm, kas daudz uzskatāmāk ļautu redzēt valsts izdevumu struktūru un spriest par tās proporcionalitāti.
Savukārt, kas pats galvenais, nepilnīgā tūkstoš apakšfunkciju vērtēšana, kas, kā šobrīd izrādās, ir notikusi ar katra brīvi interpretētiem kritērijiem un bez skaidrības par izdevumu atbilstību rezultātiem, rada lielas šaubas, vai šobrīd notiekošā funkciju revidēšana ir pilnvērtīgs un pamatots process. Ņemot vērā gan Valsts kontroles regulārās kritikas pilnās revīzijas, gan dažādu lietpratēju šaubas par arī visvajadzīgāko funkciju konkrētām izmaksām, turklāt situācijā, kad vienotā atalgojuma sistēma arī ir tikai procesā, būtu tikai loģiski, ja budžeta caurskatīšanā sekotu vēl lielāka detalizācija.

Dzīvi cilvēki ar savām vājībām, subjektivitāti un rutīnu ir arī valdībā un partijās. Un arī starp tā saukto sociālo partneru līderiem. Un ļoti simptomātiski ir tas, ka kuluāros ne viens vien no viņiem atzīst – īsti nezinām, ko lai dara. Tas, ka valsts budžeta projekta detalizēts izvērsums vēl arvien nav plaši publiski pieejams internetā, rada papildus apgrūtinājumu budžetu pozīciju pa pozīcijai preparēt jebkurai nevaldības organizācijas vai interešu grupai, kas to vēlas. Līdz ar to pazeminās prasību latiņa detalizētai argumentācijai par katru valdības lēmumu. Skaidrs, ka loģisks alternatīvais ceļš ir protesti un konflikti, kur loģikai un izsvērtībai jau paliek mazāk vietas.
Tā dēvētajā reformu vadības grupā, iespējams, derētu vēlreiz atgriezties pie pamatjautājuma par krīzes menedžmenta, kā arī politiķu un nevalstiskā sektora partnerības principiem, gan no formas, gan satura aspekta. Vēl ir vismaz dažas nedēļas laika.