Piezīmes pēc šīvakara raidījuma. Nožēlojami, ka ministrei prioritātes un mērķi ir saistīti tikai un vienīgi ar naudas sadali. Vērtību skala viņai, šķiet, apgāzusies, jo ne skolēns, ne skolotājs, ne bērnu vecāki nav ministres vērtību skalas augšgalā. Pat izglītības saturs sekoja aiz trim, manuprāt, pat ne mērķiem, bet uzdevumiem, kas mērķu sasniegšanas gaitā (tikai kādu mērķu?) būtu realizējami.Ir tikai budžets. Stratēģisku skatījumu kaut kā tā arī nemanīju. Skolēns, vecāki, skolotāji? Praktiski tie viņu neinteresē. Pāris frāžainu izteikumu šai virzienā. Pilnīgi ačgārna sistēma. Pilnīgi nav un netapa skaidrs, vai IZM rūpējas par skolēnu, izglītības funkciju kvalitatīvas veikšanas patiesu nodrošināšanu, vai tikai un vienīgi par izglītības budžeta apcirpšanu, piesedzoties ar "skolu tīkla reorganizāciju/ sakārtošanu", lasi- skolu slēgšanas finansiālo pamatu radīšanu. Vairāk nekā bēdīgi. Vairākkārt frāzēs minētās "rūpes par kvalitāti" izklausījās varen tukšas, jo tām nebija reālā seguma, nekādu faktu, kas apstiprinātu, ka šajā ceļā pie kvalitātes varēs tikt. Izglītības ministrijas vīziju par izglītības sistēmu kaut pēc gada, diviem tā arī ministre man neprata parādīt. Nav brīnums par skatītāja balsojuma rezultātu. Tāda pārliecība nostiprinās ar katru reizi arvien vairāk, kad dzird ministri par izglītības sistēmu runājam. Funkciju izpēte notiekot/ esot notikusi. Kur secinājumi, kur konkrēto risinājumu ieviešanas plāns? Kā tas skaidrots, kur publicēts, kā izspriests? Par šo tēmu arī- tikai tukšas frāzes, bieži pat tīra demagoģija. Kā no Koķes kundzes, tā no viņas tuvākajiem līdzstrādniekiem. Ja tā vada sistēmu, tad brīnums, ka mums vispār vēl ir izglītība šādā līmenī. Tas ir tikai pateicoties skolā strādājošo tiešo skolotāju palielam godaprātam, bet ne ministrijai. 

Nu ko, salmu un pelavu kulstīšana beigusies. Vai graudu daudz izkults? Knapmaizītei pietiks? - Diezin vai. Cik gudri bijām, tik palikām. Skolotāji, kas reāli strādā. Tie, kas vienmēr pa priekšu grozās un muti brūķē, tie tāpat nabadzībā un bezcerībā nenosliks. skatīsimies, skatīsimies, ko rudentiņš Koķienei un visai IZM vēl atnesīs... 

REĀLĀ SITUĀCIJA SKOLĀS 1)Kāpēc netiek vispār runāts par pirmskolu dezorganizāciju - pirms kāda laika visus bērnudārzu audzinātājus taču bezmaz vai ar varu spieda mācīties augstskolās(turklāt par saviem līdzekļiem); grupiņās ir lieliska mācību bāze, mierīga, labvēlīga gaisotne un labi speciālisti, kas sagatavo skolai,nu viņi nav vajadzīgi; sešgadniekus mācīs skolās - TAS IR LIELS ABSURDS, jo skolas nav piemērotas tik maziem bērniem ne profesionālā ne materiālā ziņā un galvenais - morālā ziņā. Te der atgādināt vienkāršu vecumposmu psiholoģijas patiesību - 6 gadi nav tas vecums, kad bērns var tikt "iemests lielajā masā, kas patiesībā arī ir skola - liela bērnu masa". Tā būs bērnu apzināta metodiska masveidīga traumēšna. ATGRIEŽAMIES SOCIĀLISMĀ?!?URRĀ! Jūsu raidījumā dikti visi iestājās par izglītības kvalitāti - 1)KĀDA VAR BŪT KVALITĀTE, JA KLASĒ IR 30+ SKOLĒNI, 2) KĀDA VAR BŪT KVALITĀTE, JA KONSULTĀCIJAS SKOLĒNIEM AR ZEMĀKU SPĒJU UN ZINĀŠANU SASNIEGUMU LĪMENI SKOLOTĀJS ATSAKA, JO PAR TO VAIRS NETIEK MAKSĀTS TĀPAT KĀ PAR MĀJASDARBU UN PĀRBAUDES DARBU LABOŠANU; JEB KĀDAM SĶIET , KA TAS TĀDS SKOLOTĀJU HOBIJS - KATRU VAKARU SĒDĒT PIE BURTNĪCĀM UN ATGAIŅĀTIES NO SAVIEM ĢIMENES LOCEKĻIEM AR PILDSPALVU. 3)KĀDA VAR BŪT ZINĀŠANU KVALITĀTE, JA SĀKUMSKOLĀ 1-4 KLASEI ZINĀŠANAS NETIEK VĒRTĒTAS 10 BALLU SISTĒMĀ.4) KĀ VAR RUNĀT PAR VIENĀDU IZGL. KVAL. LAUKU UN PISĒTAS SKOLĀS, JA tieši šogad LAUKU SKOLAS VAIRS NESPĒJ ĪSTENOT PROGRAMMU, JO NAV FINANSĒJUMA, SKOLOTĀJIEM JĀSTRĀDĀ APVIENOTĀS KLASĒS NE JAU SKOLĒNU SKAITA, BET GAN STUNDU SKAITA SAMAZINĀJUMA DĒĻ. 5) INTEREŠU IZGLĪTĪBAI PIELIKTS PUNKTS. Kādu nākotni paredzam sportam Latvijā, ja nefinansē sporta skolas? Kā var sgatavot kori vai deju kolektīvu dziesmu svētkiem, JA SAMAZINĀTS STUNDU SKAITS ŠIEM PULCIŅIEM vai atlaisti skolotāji- vai to var kāds vispār aptvert? Ar kuru ķermeņa daļu vispār tas ir izlemts, nu ne jau ar galvas smadzenēm. Ko bērni lai dara pēc skolas - lai paliek uz ielas. Tas nu ir izlemts. PAR SKOLOTĀJU SKAITA SAMAZINĀŠANU - VAI KĀDS VISPĀR IR IZPĒTĪJIS SKOLOTĀJU KOPĒJO SKAITU UN TO, CIK KONKRĒTI SKOLOTĀJU STRĀDĀ SKOLĀS. ES ZINU , KA VISI MAN ZINĀMIE SKOLOTĀJI LIELĀKĀ DAĻA STRĀDĀ VISMAZ DIVĀS SKOLĀS, JO VĒL LĪDZ 2008. GADA RUDENIM GANDRĪZ KATRĀ SKOLĀ TRŪKA VAIRĀKI SPECIĀLISTI = PIEM. MĒJTURĪBA ZĒNIEM, FIZIKĀ, MŪZIKĀ ĪPAŠI VALODĀS UN INFORMĀTIKĀ. KĀ TAS VAR BŪT, KA NU VIŅU PAR DAUDZ? PROTAMS, JO SAMAZINĀTAS SLODZES, SLĒGTAS SKOLAS, BET NEJAU TĀPĒC, KA NEBŪTU SKOLĒNU. 40 stundu darba nedēļa skolotājiem? Vai tā būs kvalitāte? Pamēģiniet paši lasīt lekcijas 8 stundas no vietas katru dienu. nedāļas laikā būsiet bez balss. Nekur pasaulē tā nav. Patiesībā mūsu valstī skolotājam neatlīdzina arī par gatavošanos stundām,nerunājot nemaz par intelektuālo potenciālu - idejām un to īstenošanu. Vana kolēģe ASV Strādā skolā ar pilnu slodzi - vienu dienu vada stundas, otru -labo darbus un gatavojas nākošajai dienai - par to visu tiek maksāts. Gatavošanās stundām - tas nereti prasa vēl vairāk laika un tādu pat atbildību kā darbu labošana. Kā var pielīdzināt skolotāja slodzi - nostrādātu stundu ar skolēniem, topošajām personībām, galu galā ar dzīviem cilvēkiem, kā šo darbu var salīdzinēt ar kantora darbinieku vai konveijiera strādnieku utml. Viena kontaktstunda (tēmas iztrāde) nereti ir vismaz trīs un vairāk stundu darba vērta. Par skolotāju kvalitāti - kopš skolās nevar strādāt bez augstākās pedagoģiskās izgl. diploma, par skolotāju kvalifikāciju kopumā nedrīkstētu šaubīties - lielākajai daļai ir divas augstākās - specialitāiē un pedagoģijā. Ir citi zemūdens akmeņi, kāpēc zems līmenis - 1)sabiedrība ir notrulinājusies līdz ēst- dzert- gulēt līmenim. Liela daļa skolēnu atnāk uz skolu nesagatavoti tieši uzvedības ziņā - vecāki nav iemācījuši elementāras uzvedības normas un šī tendence ar katru gadu pieaug. un te nav vainīgas pirmskolas. Skolotājiem ļoti bieži jānodarbojas ar kārtības uzturēšanas jautājumiem nevis mācīšanu, īpaši izslavētajās lielajās skolās, kur daudz skolēnu vienā klasē;2)sociālā nevienlīdzība ;3)masu mēdiju degradējoša ietekme - skolotāja maksimāli pozitīvais pasaules skatījums vairs nespēj konkurēt ar TV, Video, interneta, datorspēļu u.c. ietekmi. Mums nav programmas, kā pasargāt jauniešus no interneta lietošanas ēnas pusēm. Komerctelevīzijas raida tabakas, alkohola, uzbāzīgi erotiskas reklāmas dienas vidū. Domāju, ka tas, kas valstī notiek ir vērtību graušana un izglītības sistēmas PILNĪGA IZNĪCINĀŠANA, jo kā saka krievi - durnim narodom ļegče vlaģeķ...bet , kuru tas interesē, vai ne? 

paldies par komentāru, labāk nevar pateikt, tikai žēl, ka mēs niekojam te savu laiku, šaubos, vai to lasīs kāds, kurš varētu kaut ko darīt lietas labā... 

Mazi bērni un skolotāji mācās viegli. Var teikt, ka viņi to vien dara un mācībām pieiet ļoti radoši, dabiski, nelietojot pat vārdu . Pamatā viņi priecājas. Bet viņi ir naivi. Notic akli un uzsūc visu pēc kārtas. Kad mācības sākt nepatikt? Kad nesaistīti pieņem, kad nesaprot un pārprot, kad uzzināto nepiemēro, kad apgūto vielu dažādu iemeslu dēļ nepraktizē vai izpaliek panākumi. Kaut kas tiek iekalts, lai aizmirstu. Pilnīgi ne priekš sevis, atstājot novārtā personības intereses, neanalizējot saturu un pat apzinātās blēņās un niekos sapinoties un tur paliekot. Lielie bērni, pieaugušie mācību ziņā ir mazāki par maziem. Zudis prāta spēks, trūkst skaidrības, prātu parasti nodarbina dzīves likumu nepārzināšana, un nozīmību iegūst tas, ko skolā pamatoti nemāca. Bet sajūtu pieredzes vietā nāk informētība. Ar domāts nepārejošais. Ar nav domāta tieši jutekliskā pieredze. Pieaugušajos ir tik daudz informācijas jau iekšā, ka viņi saka jebko, kas uz mēles, kā patiesību, kad grib būt gudri. Jebko. Bet jaunajam nav vietas. Visi pauri piesisti . Tomēr katrā pieaugušajā snauž patika pret mācībām. Mācīties var jebkurā vecumā, piemēram darba gaitas beigušie. Mūsdienās, beigu galā gudri ir mācīties kā vēl nekad un NE jebko, NE tā, kā tas bijis tad, kad viens moments likās laika sākums. Laiks nav sācies, laiks nebeigsies nekad. Cilvēks pats sev vienmēr ir bijis prioritāte, citu viņam nav. Un apkarot to nevajag. Viss pārējais ir tikai viss pārējais, ko arī vajag saprast, lai iemīlētu. Es tikai aicinu visus mācīties pie katras izdevības, jo neviena doma, vārds, darbība nepazūd bez pēdām. Izglītība ceļ cilvēka jeb gara stāvokli, un no cilvēka ir atkarīgs stāvoklis pasaulē. Ne jebkuros apstākļos ir iespējams mācīties. Apstākļus sarežģījam vai padarām labvēlīgus mēs. Lai mācības ir prioritāte un lai katrs, kurš mācās, ir vislabākais. 

Nelieciet vārdus pēdiņās ar bultiņām, jo tie vārdi pazūd. Tātad ieliekot dažus vārdus Mazi bērni un skolotāji mācās viegli. Var teikt, ka viņi to vien dara un mācībām pieiet ļoti radoši, dabiski, nelietojot pat vārdu #mācos#. Pamatā viņi priecājas. Bet viņi ir naivi. Notic akli un uzsūc visu pēc kārtas. Kad mācības sākt nepatikt? Kad nesaistīti pieņem, kad nesaprot un pārprot, kad uzzināto nepiemēro, kad apgūto vielu dažādu iemeslu dēļ nepraktizē vai izpaliek panākumi. Kaut kas tiek iekalts, lai aizmirstu. Pilnīgi ne priekš sevis, atstājot novārtā personības intereses, neanalizējot saturu un pat apzinātās blēņās un niekos sapinoties un tur paliekot. Lielie bērni, pieaugušie mācību ziņā ir mazāki par maziem. Zudis prāta spēks, trūkst skaidrības, prātu parasti nodarbina dzīves likumu nepārzināšana, un nozīmību iegūst tas, ko skolā pamatoti nemāca. Bet sajūtu pieredzes vietā nāk informētība. Ar #sajūtu pieredze# domāts nepārejošais. Ar #sajūtu pieredze# nav domāta tieši jutekliskā pieredze. Pieaugušajos ir tik daudz informācijas jau iekšā, ka viņi saka jebko, kas uz mēles, kā patiesību, kad grib būt gudri. Jebko. Bet jaunajam nav vietas. Visi pauri piesisti #ar zāģu skaidām#. Tomēr katrā pieaugušajā snauž patika pret mācībām. Mācīties var jebkurā vecumā, piemēram darba gaitas beigušie. Mūsdienās, beigu galā gudri ir mācīties kā vēl nekad un NE jebko, NE tā, kā tas bijis tad, kad viens moments likās laika sākums. Laiks nav sācies, laiks nebeigsies nekad. Cilvēks pats sev vienmēr ir bijis prioritāte, citu viņam nav. Un apkarot to nevajag. Viss pārējais ir tikai viss pārējais, ko arī vajag saprast, lai iemīlētu. Es tikai aicinu visus mācīties pie katras izdevības, jo neviena doma, vārds, darbība nepazūd bez pēdām. Izglītība ceļ cilvēka jeb gara stāvokli, un no cilvēka ir atkarīgs stāvoklis pasaulē. Ne jebkuros apstākļos ir iespējams mācīties. Apstākļus sarežģījam vai padarām labvēlīgus mēs. Lai mācības ir prioritāte un lai katrs, kurš mācās, ir vislabākais. 

Biju Vācijā vairākās skolās un pirmsskolas iestādēs. Uzzināju,ka pedagogi stradā vienā slodzē 27 kontaktstundas un saņem vidēji 2380 eiro mēnesī. Skolās netrako par skolēnu skaitu. Klasēs ir normāls skaits. Sākot ar 29skolēniem klases dala . Tā kā Latvijā lielākā daļa atbildības uzliktas ir pašvaldībām skolu uzturēšanā un piemaksājot ,lai programmas realizētu, tad izglītības ministriju var likvidēt tāpat kā skolas ,ietaupot lielu naudu ,vai samazinot viņus par 75%.Kamēr atkal izdomās ,ka jāiegulda mūsu nauda ,lai mēs atbilstu IZM prasībām.Vai tiešām valstij jāpastāv tikai uz cipariem? Varbūt tomēr uz cilvēciskumu. Parasti klauvē pie skolotāju sirdsapziņas,tad nu ,lai pieklauvē IZM pie savas arī.Tās pārgudrības ir reizēm nevietā. Tagad jau redzams ir un arī dzirdams ,ka skolēnu skaits galveno kārt samazinās ,jo ģimenes aizbrauc no Latvijas. Ko valdība dara ,lai apturētu tautas klaiņošanu.Jau tagad Īrijā ir6 latviešu skolas atvērtas. Mēs slēgsim ,viņi atvērs. Kādēļ mēs par šo jautājumu atklāti nerunājam. Gaidīsi Ķīniešus un citas tautas šeit Latvijā un vērsim skolas viņu valodās. Latvija varēs būt par Ķīniešu filiāli.Gribas Latviju ar savu tautu.Padomāsim ,kā lai mūsu ģimenes atgriež.Citādi būs kā dziesmā ,ka svešā zemē stādu rozes un plūcu sārtas magones.....