Abas nozares vieno regulāri protesti, ka naudas ir par maz. Attiecībā uz izglītības nozari gan aizvadītā gada laikā, respektējot Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas pētījumus, nostiprinājusies atziņa, ka izglītības nozarei līdz šim tika tērēts nesamērīgi daudz līdzekļu. Tagad ministre apgalvo, ka tā vairs neesot. Tomēr netiek nosaukti nekādi konkrēti skaitļi vai parametri, kāpēc attiecīgā robeža ir tieši šobrīd. Tāpat kā veselībā. Neko vairāk kā hroniskas politiskās cīņas un negatīvās emocijas tas nevar radīt.

Izglītības sistēmā ir pasludināta reforma ar principu „nauda seko skolēnam”. Taču ministre nespēj atbildēt uz it kā tik elementāro jautājumu, kāda un kāpēc, vēlams - starptautiskā salīdzinājumā, ir saprātīgā robeža izmaksām par vienu skolnieku, no sākumskolas līdz vidusskolai, vai studentu, turklāt, ņemot vērā valsts, pašvaldību un privātos ieguldījumus. Līdzīgi kā arvien nav atbilžu par vienu pacientu ambulatori vai stacionāri - gadiem ilgi notiek riņķa dancis ap pakalpojumu tarifiem, kas neatbilst pašizmaksai.

Veselībā jau sen tiek runāts par to, ciktāl valsts nodrošinājums ir fikcija un ciktāl esam nonākuši līdz maksas medicīnai. Maksas izglītība kontekstā ar „samazināmo” skolotāju virzīšanu uz pašnodarbināto un privātskolotāju statusu vakar diskusijā izskanēja tikai kā potenciāls risks. Taču tas ir simptomātiski. Par naudas lietām kā izglītības pieejamības barjeru jau labu laiku tiek runāts arī augstākajā izglītībā.

Abās nozarēs gaužām lēni notiek administratīvā aparāta samazināšanas process, un, kas vēl jo svarīgāk, sistēmas antibirokratizēšanas process, kas dotu ne tikai tiešu minimālo atdevi samazinātu darbavietu dēļ, bet arī pakārtotu efektu, jo samazinoties dažādām plānošanas, atskaišu un procesa, nevis rezultāta kontrolēšanas funkcijām, reālo izglītības un veselības pakalpojumu sniedzēji varētu vairāk laika tērēt pamatdarbam. Protams, vēl jo labāk, ja slimnīcu un skolu vadībā funkcionētu kapitālismā pazīstami efektivitātes principi.

Abās nozarēs arī atkal un atkal ir runa par kvalitāti, un aiz runām par finanšu trūkumu regulāri ir redzams, ka pie jebkura finanšu apjoma nav pietiekami daudz stimulu kvalitātes sasniegšanai. Kombinācijā starp finansējumu un kvalitāti ir, iespējams, visdziļākā problēma – ciktāl abās šajās nozarēs pieeja ir ekonomiska un ciktāl sociāla. Protams, nav iespējama absolutizēšana, tomēr skaidrs, ka proporcionāli slimnīcu interešu pieaugumam budžeta savienotajos traukos mazāk paliek primārajai aprūpei, kuras īpatsvara palielināšana gan it kā deklarēta par mērķi pēc būtības veselības aprūpes formās. Tāpat izglītībā – sargājot iespējami vairāk skolotājus pret atlaišanām, visi, tostarp labākie kadri saņem vien iztikas minimumu un labākajā gadījumā neaizies no darba, taču, protams, jutīsies nenovērtēti. Savukārt, sargājot dotācijas visam skolu tīklam kopumā, mazāk paliks ieguldījumiem augstākajā izglītībā un citur. Pagaidām šķiet, ka abās nozarēs ļoti dominē sociālo faktoru spiediens, no dažādām pusēm, kombinācijā ar centralizācijas tendencēm, un politisko lēmumu pieņemšanā galvenais pseidoekonomiskais arguments ir „budžeta rāmis”, nevis objektīva ekonomiskā analīze.

Visbeidzot, ir sena aksioma, ka arī sarežģītu lietu pamatbūtību var un daudzkārt arī vajag pateikt vienkāršiem vārdiem. Tas attiecas arī uz reformām, kuras šobrīd ar katru mēnesi kļūst ja ne saputrotākas, tad vismaz ne skaidrāk definētas un argumentētas. Arī vakar izglītības ministre atklāti atzina, ka reformas, ko viņa nemaz negrib saukt par reformām, bet par skolu tīkla sakārtošanu, esot pilnveidojamas, koeficienti attiecībā uz finansējumu jāmaina, un tamlīdzīgi. Savukārt par virkni satura un mācīšanas procesa jautājumiem skan universiālie teksti, ka par to jādiskutē, jādomā un tamlīdzīgi. Lai gan ministre savā amatā ir ne pirmo gadu un ne pirmo valdību. Šādā stilā var turpināt nekonsekvences slalomu līdz bezgalībai, taču tas būtu visļaunākais. Ne velti mēdz teikt – labāk šausmīgas beigas, nekā šausmas bez beigām.