04.06.2009.
Lāsma Rozenfelde
Viens no jautājumiem, par kuriem dalībnieki nebija vienprātīgi, bija vēstures skaidrošanas sekmība. Roberts Zīle (apvienība „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”) pauda viedokli, ka iepriekšējos piecos gados EP ar vēstures faktiem, okupācijas un komunistiskā režīma nosodījumu ir labi veicies un „tās lietas ir diezgan labi nofiksētas”. R.Zīle pievērsās jautājumam par pašlaik notiekošo un apgalvoja, ka ir mēģinājumi radīt krievu partijas Eiropā, norādīdams uz Tatjanas Ždanokas (PCTVL) darbu. R.Zīles skatījumā šobrīd ir nepārprotami signāli, ka Latvija un Igaunija ir Krievijas ietekmes un intereses zonas. Tam, ka Eiropas Savienības (ES) vecākās valstis ir „šo to uzzinājušas” par pēckara situāciju, piekrita arī Rihards Pīks (Tautas partija). Viņš arī uzsvēra, ka EP faktiski ir uzņēmies sev lielāku lomu, nekā normatīvi paredzēts, par ko liecinot arī Kremļa administrācijas sūdzības, ka notiek pārāk liela ieklausīšanās Baltijas valstīs un Polijā. Taču Georgs Andrejevs („Sabiedrība Citai Politikai”), kurš arī ir iepriekšējā sasaukuma EP deputāts, pauda atšķirīgu skatījumu – ka par mūsu neseno vēsturi deputātiem nāksies „vēl stingri skaidrot”, jo nekas nav ņemts vērā un progress ir ļoti lēns.
Cits domstarpību punkts bija par ideoloģisko un ekonomisko jautājumu pretrunām attiecībās ar Krieviju. Boriss Cilevičs („Saskaņas Centrs”) sacīja, ka EP ir jāveido konstruktīvas attiecības ar Krieviju un jānodala ideoloģiskās domstarpības no ekonomiskās sadarbības. Viņš arī pauda pārliecību, ka ES to var izdarīt, jo „sadarbojas gan ar Ķīnu, gan citām valstīm”. Līdzīga attieksme bija T.Ždanokai, uzsverot, ka mums ir jārēķinās ar to, ka resursi pieder Krievijai, un jāizmanto tas Latvijas labā, nevis jāzīmē sev „ienaidnieka tēls”, sašķeļot tautu Latvijā un sašķeļot ES valstis. Viņa nosodīja to, ka 1941.gadā pēc mantiskās piederības tika izsūtīti cilvēki, bet, skaidrojot, kāpēc nobalsoja pret rezolūciju „Eiropas sirdsapziņa un totalitārisms”, T.Ždanoka apgalvoja, ka „nedrīkst nosodīt ideoloģiju”. Uz jautājumu par to, vai Krievija šobrīd ir par kaut ko jānosoda EP, viņa gan neatbildēja, sākdama runāt par ko citu.
Krišjānis Kariņš („Jaunais laiks”) pauda viedokli, ka kā ideoloģiskai bāzei attiecībām ar Krieviju būtu jābūt vienotai Eiropas enerģētikas politikai, caur kuru Eiropai jābūt vienai balsij pretī Krievijai, kas piekopj „skaldi un valdi” politiku. Visvaldis Lācis („Visu Latvijai!”) izteica bažas par to, ka Latvijas valsts pastāvēšana jau tuvākajā nākotnē un latviešu tautas pastāvēšana tālākā nākotnē ir ļoti apdraudēta. Savukārt Sandra Kalniete („Pilsoniskā Savienība”) pauda pārliecību, ka totalitārā komunisma režīma vērtējumam ir jābūt politiskam un tiesiskam, jo, ja tas būtu tiesiski iekļauts Eiropas likumdošanas aktos, „neviens nevarētu atļauties izplatīt dezinformāciju par to, kas ir noticis aiz dzelzs priekškara”.
Andris Bērziņš (Zaļo un Zemnieku savienība) gan pievērsa uzmanību aspektam, kas diskusijā bija mazāk izskanējis. Dalībnieki bija sprieduši par to, kādas ir un kādas nav Latvijas intereses, bet mazāk par to, cik reāla ir iespēja tās aizstāvēt. A.Bērziņš apgalvoja, ka ja pirms 15 gadiem formula bija „ekonomika + ideoloģija”, tad šodien tā ir „ekonomika + ekonomika + ekonomika + ideoloģija”. Viņš prognozēja, ka daudzi jautājumi tiks skatīti no tā aspekta, „kā būs katrai valstij izdevīgi”.
