Ja deviņi kandidāti no pieciem sarakstiem ( no „Tēvzemei un Brīvībai”/ LNNK Guntars Krasts, Ģirts Valdis Kristovskis, Roberts Zīle un Inese Vaidere, divi „Jaunā laika” Valdis Dombrovskis un Aldis Kušķis, no „PCTVL” Tatjana Ždanoka, no „Tautas partijas” Rihards Pīks un no „Latvijas ceļa” Georgs Andrejevs) būtu izpildījuši solīto, tad Latvijai no Eiropas Savienības fondiem līdz 2014.gadam būtu gan jāsaņem 3 miljardi latu (TP), gan būtu ierobežota „Briseles birokrātija” (TB/LNNK), gan „panāktu komunistiskā genocīda un Latvijas okupācijas fakta starptautisku nosodīšanu” (TB/LNNK), gan nepieļautu „viendzimuma laulību atzīšanas izplatīšanos” (TB/LNNK), gan arī „jaunās dalībvalstis iespējami drīz iekļautos vienotā ES elektrības un gāzes tirgū, kas nodrošinātu stabilu Latvijas energoapgādi” (TB/LNNK). Jau toreiz tika solīta arī „godīga lauksaimniecības uzņēmumu konkurence, izlīdzinot subsīdiju un tiešo maksājumu līmeni vecajās un jaunajās dalībvalstīs”(TB/LNNK) un, kas īpaši traģikomiski šobrīd - „Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts 10 gados sasniegtu Eiropas vidējo dzīves līmeni, kur alga ir vismaz – 2000 eiro, pensijas – 500 eiro” (LC).

Galvenais konflikta objekts tobrīd bija un šodien ir tas, ka vieni solīja aizstāvēt „valsts krievvalodīgās kopienas intereses” un sekmēt „Latvijas nepilsoņu atzīšanu par pilntiesīgiem ES pilsoņiem”, bet otri cīnīties pret to. Pagājuši pieci gadi, kuru laikā Latvija ir paguvusi piedzīvot gan „treknos gadus”, gan sasniegt, iespējams „zemākos punktus”, bet šis aspekts tiek izmantots kā viena no galvenajām paveiktā darba mērauklām, kas savā veidā veicinājis izpratni, ka galvenais, ko astoņiem no deviņiem eiroparlamentāriešiem izdevies piecu gadu laikā izdarīt, ir izskaidrot Baltijas vēsturi pēc Otrā pasaules kara un „apkarot Ždanoku”, lai gan solīts tika daudz vairāk.
Spriežot pēc eiroparlamentāriešu darba atreferējumiem, var uzskaitīt, ka līdztekus Ždanokas apkarošanai ir izdevies iegūt līdzekļus auto rindu samazināšanai uz Krievijas robežas, papildus CO2 kvotas AirBaltic, panākt īsziņu un telefonsarunu izmaksu samazināšanu starp Eiropas Savienības valstīm, ierosinātas rezolūcijas par vēlēšanu krāpšanos Ukrainā, pievērst Eiropas Komisijas uzmanību Eiropas iedzīvotāju veselībai, līdzdarboties Lavala lietā, un tamlīdzīgi.

Tomēr vērtējot EP darba pārskatus, jāsecina, ka izpalicis smags un izvērsts darbs lauksaimniecības jautājumos. Protams, ir attaisnojums – Eiropas Parlamenta līdzdalība šīs politikas veidošanā līdz Lisabonas līguma apstiprināšanai ir ierobežota. Taču līgums nav pieņemts arī šobrīd, bet vienlīdzīgus konkurences apstākļus lauksaimniekiem sola, teju vai katrs no 17 kandidātu sarakstiem arī šajās vēlēšanās. Nez vai par atbildīgu attieksmi pret vēlētāju liecina programmā rakstītais „esam gatavi darboties EP Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejā”, vai medijos klāstītais, ka „jāstrādā, lai izbeigtu diskriminējošo politiku pret Latviju un citām jaunajām ES dalībvalstīm, it īpaši lauksaimniecības jomā. Piemēram, Vācijas zemnieki saņem sešās reizes lielākus hektāra maksājumus nekā Latvijas. Tā nav godīga konkurences politika”, tomēr nevienā no programmām netiek konkrēti norādīts, ka pašreiz reālas iespējas kaut ko būtiski izmainīt Kopējā lauksaimniecības politikā ir vien pēc 2013.gada.
Vēl viena būtiska īpatnība ir tas, ka daudz kas no šajā sasaukumā Eiropas Parlamentā pieņemtā vismaz priekšvēlēšanu periodā vērtējumos un plānos ir gandrīz vai pilnībā noklusēts. Iespējams, pēc tā nav bijis pieprasījums, tomēr tie ir lēmumi, kas jau ietekmē to, kāda rīcībpolitika tiek īstenota Latvijā, vai arī to ietekmēs tuvākā vai tālākā nākotnē.

Piemēram, šī sasaukuma laikā pieņemta „Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu”, kas nosaka, ka dalībvalstīm ir jāizstrādā nacionālās programmas ar saistošiem mērķiem, lai tiktu mazināts atkritumu daudzums, un līdz 2020.gadam dalībvalstīs jāpārstrādā vai atkārtoti jāizmanto 50% sadzīves atkritumu un 70% nekaitīgo būvniecības atkritumu, kas rodas būvniecības vai ēku nojaukšanas darbos. Šī direktīva ir saistoša, neseno un dažviet joprojām aktuālo atkritumu apsaimniekošanas iespēju diskusiju dēļ, jo, piemēram, atkritumu dedzināšanu var uzskatīt kā pārstrādāšanu tikai tajos gadījumos, ja tiek pildīti energoefektivitātes standarti.

Nemazāk saistoša „Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/14/EK (2009. gada 11. marts), ar ko Direktīvu 94/19/EK par noguldījumu garantiju sistēmām groza attiecībā uz seguma līmeni un izmaksas aizkavējumu”. Šī Direktīva attiecas uz Eiropas Ekonomikas zonu un ar to tiek pausta apņemšanās aizsargāt privātpersonu noguldījumus, lai veicinātu noguldījumu garantiju sistēmu saskaņošanu. Patlaban spēkā esošais Direktīvā 94/19/EK paredzētais minimālais seguma līmenis ir EUR 20 000 ar iespēju dalībvalstīm noteikt lielāku seguma līmeni, bet, lai saglabātu noguldītāju uzticību un iegūtu lielāku finanšu tirgu stabilitāti, minimālais seguma līmenis būtu jāpaaugstina līdz EUR 50 000 līdz 2009. gada 30. jūnijam, bet līdz 2010. gada 31. decembrim katra noguldītāja noguldījumu kopapjoma seguma apjomam būtu jābūt noteiktam EUR 100 000. Latvijas banku sistēmas šūpošanās kontekstā arī šī direktīva ir būtiska.

Piemērus varētu turpināt, taču tendences ilustrācijai šiem pietiek. Tie, līdz ar visplašākā mēroga ģeopolitiskajiem jautājumiem raksturo to problemātikas spektru, kam, kontekstā ar notiekošo Latvijā, būtu jābūt gataviem Latvijas nākamajiem eiroparlamentāriešiem. No pretrunām par „veco” un „jauno” Eiropu līdz līderībai „zaļās enerģijas” jautājumos. No klimata pārmaiņām līdz maiņām Māstrihtas kritērijos un pašas Eiropas Savienības uzbūvē. Kas gan cits, ja ne politiķu nepietiekami skaidri piedāvājumi, nepietiekami skaidra atbildība vai nepietiekami skaidrs izklāsts gan par piedāvājumiem, gan atbildību, - kas gan cits var būt iemesls, ka tik ļoti liela Latvijas vēlētāju daļa arvien vēl nav izlēmusi, par ko balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās?

Video: Aldis Kušķis ( Jaunais laiks ), Rihards Pīks ( Tautas partija), Baiba Rivža ( Zaļo un Zemnieku savienība), Juris Bojārs ( Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija), Georgs Andrejevs ( Latvijas ceļš ), Guntars Krasts ( Tēvzemei un Brīvībai /LNNK), Oskars Kastēns ( LPP), Tatjana Ždanoka (PCTVL) par prioritātēm un iniciatīvām, ko īstenos ievēlēšanas gadījumā Eiropas Parlamentā 2004.gadā. ( Fragments no „Kas notiek Latvijā?”, 09.06.2009)