04.06.2009.
Madara Štāla, Lāsma Rozenfelde
Eiropas Parlamenta deputāta kandidāts 2004.gadā un arī šogad Roberts Zīle (apvienība „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”) kā galveno iemeslu tam, kādēļ netika pieņemtas izmaiņas, nosauca Eiropas Parlamenta ierobežotās tiesības lemt par lauksaimniecības politiku, kamēr spēkā nav stājies Lisabonas līgums. Georgs Andrejevs (“Sabiedrība Citai Politikai”) arī uzsvēra Lisabonas līguma stāšanās spēkā nozīmi, jo „situāciju lielā mērā izšķirs tas, vai parlaments būs lemt tiesīgs sakarā ar Lisabonas līgumu vai nē.” Rihards Pīks („Tautas partija”), kas arī ir bijis šī sasaukuma eiroparlamentārietis, arī skaidroja situāciju ar ierobežotajām lemt tiesībām, bet uzsvēra, ka Lisabonas līguma spēkā stāšanās gadījumā mums būs līdzlemšanas tiesības, turklāt nākamajā gadā sāksies darbs pie jaunā finanšu ietvara 2014. līdz 2020.gadam.
Tādējādi Eiropas Parlamenta iepriekšējā sasaukuma deputāti centās izskaidrot, kādēļ nekas līdz šim nav izdarīts, atbildot arī partijas „Visu Latvijai!” Eiropas Parlamenta kandidātam Visvaldim Lācim, kurš esošo lauksaimniecības politiku vērtēja kā ilgstoši amorālu un gribēja uzzināt, kādēļ pārskatīšana notiks tikai 2013.gadā.
Diskusija izvērtās ne tikai par to, kādēļ esošā situācija ir tāda un ne citāda – tika aplūkotas arī veicamo izmaiņu alternatīvas, proti, subsīdiju kopējā apjoma samazināšana vai palielināšana. R.Pīks pauda uzskatu, ka subsīdijas ir jāvelk uz leju, jo Eiropa lauksaimniecības politikai tērē daudz līdzekļu, turklāt pret to ir arī pasaules protests. To, ka subsīdijām ir „ jāiet uz leju”, atbalstīja arī Guntars Krasts (Politisko partiju apvienība „Libertas.lv”), bet viņš uzsvēra, ka arī tādā gadījumā pastāvēs negodīgas konkurences iespējamība, tādēļ lielāka uzstājība ir nepieciešama, lai novērstu to, ka „tieši godīga konkurence tiek kropļota Eiropas iekšējā tirgū”. Atšķirīgs bija Tatjanas Ždanokas (PCTVL) skatījums, kura pauda viedokli, ka liberālismam ir beigas, un „ir jāiet sociālais virziens” un subsīdijas jāpaaugstina.
Andris Bērziņš (Zaļo un Zemnieku savienība) uzsvēra vienādu subsīdiju nozīmi un izteica pārmetumu par līdz šim nepaveikto. Viņš sacīja, ka neviens no esošajiem Eiropas Parlamenta deputātiem nav strādājis Lauksaimniecības komitejā un šie jautājumi nav nekur aizstāvēti. R.Zīle atkārtoja argumentus par Eiropas Parlamenta lemjošo tiesību trūkumu un atklāja savu redzējumu par to, kas Latvijas pārstāvjiem būtu jādara līdz ar Lisabonas līguma pieņemšanu.
Ivars Godmanis („LPP/LC”) pievērsās arī pastāvošo nevienlīdzību izskaidrošanai un atgriezās pie Latvijas valdības pieņemtajiem lēmumiem pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Viņš arī pauda pārliecību, ka ir būtiski atbildēt – ja neizdosies iegūt to, ko Latvijas Eiropas Parlamenta deputāti prasa, vai mēs izstāsimies no Eiropas Savienības? Sandra Kalniete („Pilsoniskā Savienība”) apgalvoja, ka iepriekš mums nav bijis pamatojuma „prasīt vairāk nekā citiem”. Viņa arī iesaistījās asā vārdu pārmaiņā ar G.Andrejevu par to, vai 2003.gada sapulcēs Latvija varēja vai nevarēja vairāk aizstāvēt savas intereses.
