31.10.2008.
Lāsma Rozenfelde
Izdevumi uz vienu iedzīvotāju gadā – 3301 eiro
Arī tad, ja dažādu nozaru izdevumu apjoms pret IKP ES valstīs būtu identisks, reālais saņemto līdzekļu apjoms krasi atšķirtos, jo atšķiras pats IKP apjoms. Latvijas IKP 2007.gadā bija apmēram 20 miljardi eiro, kaimiņvalstu Igaunijas un Lietuvas IKP bija attiecīgi 15 miljardi eiro un 28 miljardi eiro. Rietumeiropas mazajās valstīs IKP gan bija daudzkārt lielāks – Īrijas IKP bija 190 miljardi eiro jeb 9,5 reizes lielāks nekā Latvijā, Beļģijas IKP bija 334 miljardi eiro, bet Nīderlandes – 567 miljardi eiro.
Atšķirības starp valstīm ir citādas, ja salīdzināšanai izmanto valsts budžeta izdevumu apjomu uz vienu iedzīvotāju. Kā liecina Eiropas Kopienas Statistikas biroja „Eurostat” dati, Latvijā šis rādītājs 2007.gadā bija 3301 eiro, Lietuvā tas bija nedaudz mazāks – 2960 eiro, bet Igaunijas rādītājs pārsniedza Latvijas rādītāju un bija 4035 eiro. Gada izdevumi uz vienu iedzīvotāju Beļģijā bija 15 257 eiro, tātad 4,6 reizes lielāki nekā Latvijā. Zinot Beļģijas IKP apjomu, ir saprotams, kāpēc budžets uz vienu iedzīvotāju tur ir lielāks nekā Latvijā, taču Beļģijas IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijas rādītāju pārsniedz apmēram 3,7 reizes – tad kāpēc budžeta izdevumi uz vienu iedzīvotāju mūsu rādītāju pārsniedz veselas 4,6 reizes?
Salīdzinot datus par Latvijas un citu ES valstu izdevumiem, atklājas, ka iemesls atsevišķu jomu salīdzinoši mazākam finansējumam ir tāds, ka Latvijā arī centrālās valdības kopējo izdevumu īpatsvars no IKP ir mazāks nekā citviet. Proti, vidēji ES valstu valdību kopējie izdevumi 2007.gadā bija 45,7% no IKP, kamēr Latvijā šis rādītājs bija tikai 37,7, tātad par astoņiem procentpunktiem mazāks. Latvijas valsts budžeta īpatsvars pret IKP ir mazāks nekā vidēji ES dalībvalstīs, un tas nozīmē, ka, lai kā valdība esošos resursus sadalītu atbilstoši valsts prioritātēm, visām jomām izdevumi objektīvi nevar būt tik lieli pret IKP kā vidēji ES. No visām 27 ES valstīm Latvijas kopējo izdevumu īpatsvars pret IKP ir sestais zemākais. Saraksta „bagātajā” galā rindojas Somija, Itālija, iepriekš minētā Beļģija, Austrija un Ungārija, kuru izdevumu īpatsvars no IKP ir 47 līdz 50%, tad seko Dānija ar 50,7%, Francija ar 52,4% un Zviedrija ar 52,7%.
Vainīgi bagātības nodokļi?
Gan Finanšu ministrija (FM), gan Latvijas Banka (LB) kā iemeslu salīdzinoši mazākam Latvijas budžetam min zemos nodokļus. FM Komunikācijas departamenta direktore Diāna Bērziņa skaidro, ka Latvijā ir viens no zemākajiem nodokļu slogiem ES. „Publiskajā telpā labi nolasāma pretruna – no vienas puses, vēlme pēc lielākām sociālajām garantijām, un vienlaikus tas, ka neesam gatavi maksāt lielākus nodokļus, kādi tiek maksāti „vecajās” ES valstīs,” skaidro Oļegs Tkačovs un Kristaps Svīķis no LB Monetārās politikas pārvaldes.
Mūsu kaimiņvalstīs budžeta attiecība pret IKP ir mazliet zemāka nekā mums – Igaunijā un Lietuvā šis rādītājs ir mazliet virs 35%, taču tas nenorāda uz to, ka tur būtu zemāki nodokļi nekā Latvijā. Nodokļu slogu aprēķina kā nodokļu ieņēmumu attiecību pret IKP, un jaunākie pieejamie salīdzinošie dati par ES valstīm ir par 2006.gadu. Nodokļu slogs Latvijā un Lietuvā bija ļoti līdzīgs, attiecīgi 30,1% un 29,7%, savukārt Igaunijā tas bija pat augstāks – 31%. Taču igauņi savu budžetu veidoja ar pārpalikumu, kamēr mēs savu veidojām ar deficītu, tāpēc kopējo izdevumu attiecība pret IKP kaimiņiem ir zemāka.
Ir skaidri redzama tendence, ka tās valstis, kurās budžeta izdevumi pret IKP ir visaugstākie, ir valstis ar augstāko nodokļu slogu, piemēram, Francijā 2006.gadā nodokļu ieņēmumu īpatsvars no IKP bija 44,2%. Augstākiem nodokļu ieņēmumiem gan var būt divi izskaidrojumi – vai nu nodokļu likmes ir augstākas, vai arī ir mazāk nodokļu nemaksātāju. Salīdzinot Latvijas un Francijas nodokļu ieņēmumu attiecību pret IKP, Francijas rādītājs ir uz pusi augstāks – skaidrojot to tikai ar nodokļu sloga atšķirībām, iznāktu, ka Francijā nodokļi ir uz pusi augstāki nekā Latvijā. LB speciālisti norāda, ka Francijā peļņas nodokļa likme ir aptuveni 34%, kamēr Latvijā vien 15%. „Francijā ir ievērojams dividenžu nodoklis, ievērojams nekustamā īpašuma nodoklis u.c. bagātības nodokļi, kas Latvijā vai nu vispār neeksistē, vai arī ir ļoti zemi,” stāsta LB speciālisti un piebilst, ka Latvijā ir ļoti maza kapitālo nodokļu efektīvā likme, proti, nodokļu apjoms pret kapitāla apjomu valstī ir viens no zemākajiem ES.
Ēnu ekonomikas novērtējums atšķiras trīskārt
Ne FM, ne LB atšķirības valstu budžetos nesaista ar ēnu ekonomikas īpatsvaru. „Lai pilnīgi izskaidrotu un, pats galvenais, lai pamatotu, ka izdevumu atšķirības starp valstīm nosaka galvenokārt valstu atšķirīgie nodokļu slogi – un ēnu ekonomikas ietekme šeit ir neliela –, ir jāveic teju vai pētījums. Taču, ikdienā saskaroties ar fiskālās politikas jautājumiem, veicot nodokļu ieņēmumu prognozes un analizējot budžeta ienākuma puses rādītāju atkarību no makrobāzēm, tīri intuitīvi un arī novērtējumu ceļā iepriekš izteiktais apgalvojums ir apstiprinājies,” apgalvo LB speciālisti. Kā vienu tendenci, kas liecina par ēnu ekonomikas mazināšanos, viņi min to, ka agrāk nodokļu ieņēmumi galvenokārt uz ēnu ekonomikas mazināšanās bāzes auga straujāk nekā makrobāzes, bet pēdējos gados tie aug ar aptuveni līdzīgiem tempiem.
Taču ekonomiste Raita Karnīte Latvijas zemo nodokļu skaidrojumam nepiekrīt. „Pārmērīgi zemi jau tie nodokļi nav,” viņa saka un piebilst, ka mums ir daži zemāki nodokļi, toties sociālais nodoklis un iedzīvotāju ienākuma nodoklis Latvijā ir samērā augsts. 2005.gadā viņa piedalījās pētījuma veikšanā, kurā atklāja, ka Latvijas iedzīvotāji tērē vismaz par trešdaļu vairāk līdzekļu, nekā tas ir iespējams saskaņā ar oficiālajiem ienākumiem – neizskaidrotā iedzīvotāju ienākumu daļa gadā pārsniedza miljardu latu. Savukārt šogad „Sabiedrība citai politikai” aprēķināja, ka gada laikā nedeklarēto algu apjoms ir gandrīz 1,5 miljardi latu un nesamaksātie nodokļi pārsniedz 600 miljonus latu.
CSP Makroekonomiskās statistikas departamenta direktore Dace Tomase informē, ka ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā ir ap 11% un tas ir par pieciem procentpunktiem mazāks nekā 2002.gadā, kad bija 16%. „Nepiekritīšu. Nē, es neticu tiem skaitļiem, neticu,” nosaka R.Karnīte. Ekonomiste nodokļu nemaksāšanu vērtē kā būtisku iemeslu atšķirībām starp Latvijas un citu valstu izdevumiem. Viņasprāt, ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā šobrīd ir lielāks par 30% - tātad trīsreiz lielāks par oficiālo CSP vērtējumu. D.Tomase, skaidrojot, kādus aspektus CSP ņem vērā aprēķinos, atzīst, ka „visam apakšā ir zināma nenoteiktība”. „Tas ir novērtējums,” viņa saka.
Iepriekš aprakstītais ļauj secināt, ka Latvijas iespējas palielināt finansējumu veselības aprūpei un citām jomām ietver ne tikai nodokļu paaugstināšanu, bet arī ēnu ekonomikas īpatsvara mazināšanu. Iespējas ir, taču tas, ka ekonomistu un valsts oficiālā atbilde par ēnu ekonomikas šībrīža apmēru atšķiras trīs reizes, liek uzdot jautājumu par valsts spēju to paveikt.
