Ja makroekonomiskā prognoze par iekšzemes kopprodukta pieaugumu nākamgad tiek mainīta no 2% pieauguma līdz 1% samazinājumam, tas nozīmē gan ieņēmumu samazinājumu simtos miljonu latu, gan bezdarba pieaugumu ar attiecīgiem sociāliem izdevumiem. Tiesa gan, tas nozīmē arī mazāku inflāciju. Finanšu ministrs pagaidām operē ar skaitli 200 miljoni, šādā apjomā paredzot ieņēmumu samazinājumu, līdz ar to, potenciālo papildus izdevumu samazinājumu. Tomēr šim skaitlim precīzāka pamatojuma nav, tāpat arī trūkst konceptuāli uzskatāma plāna, kur varētu sekot nākamie samazinājumi, un kāpēc tieši tur.

Nu jau tradicionālais un ierastais sauklis par valsts pārvaldes aparāta samazināšanu, ja turpināsies mehāniskā visiem resoriem vienlīdzīgā procentuālā ekonomija, var kļūt no efekta par defektu – to jau pierādīja situācija, kad resoru izdevumus samazinot par 10,67%, zinātniskie pētījumi zaudēja gandrīz pusi no nepilnu sešu miljonu budžeta un likvidēja vēl lielāka apjoma programmu zinātniskajai darbībai augstskolās. Skaidri principi, pēc kuriem varētu otrajā piegājienā pārvērtēt valsts izdevumus, nav dzirdami ne no valdības, ne no parlamenta pārstāvjiem. Galu galā, būtu jānošķir, ciktāl ir saprātīgi samazināt valsts pārvaldes darbiniekus ministrijās un citās iestādēs efektivitātes vārdā, un kurā brīdi tas kļūst kampaņveidīgi, jo ir procesu administrēšana, ko likvidēt nevar, un tad ir jāķeras jau pie konkrētām programmām. Sabiedrības integrācijas lietu sekretariāta iekļaušana partijas biedra vadītajā ministrijā, saglabājot neatbildētus jautājumus par funkciju dublēšanos ar Sabiedrības integrācijas fondu, uzskatāmi demonstrē kā nesaskan vārdi un darbi. Savukārt, samazinot Eiropas Savienības struktūrfondu finansējuma resursus, vēl arvien nav ne redzams, ne dzirdams konceptuāls izvērtējums par fondu piešķiršanas struktūras un nosacījumu pārvērtēšanu, lai gan kritika izskan dažādos līmeņos. Pēc ilggadīgā tabu aizsardzības izdevumiem, nu ekonomējamo sarakstā iekļauti arī tie – tas arī būtu labs iemesls pārvērtēt gan likvidējamos, gan arī saglabājamos izdevumus šajā sfērā.

Uz izdevumu taupīšanas viļņa visnotaļ pretrunīgā situācijā nonācis protestu objekts – atalgojums izglītības, veselības aprūpes un citās nozarēs. Vienošanās par skolotāju algu palielināšanu, saglabājot  neskaidrību, uz cik skolotāju slodžu vai darbavietu likvidēšanas rēķina tas varētu tik realizēts, rada šaubas par izglītības politikas konsekvenci. Trīs gadu budžeta nākotni plānojot, arī šo jautājumu parlamentam pienāktos izvērtēt. Tāpat arī būtu ļoti adekvāti pēc analoģijas ar izglītības nozari vērtēt to, kādi iekšējie resursi algu palielināšanai ir vai nav veselības aprūpes sistēmā un vēl citās nozarēs. Jo, lai cik tas skarbi neskanētu, iespējams, ka skolu, slimnīcu un vēl citu iestāžu skaita un tajās strādājošo skaita samazināšana ir vienīgais reālais risinājums taupības īstenošanai.

Līdzās taupīšanai un atalgojumiem arvien neatlaidīgāk skan jautājumi par to, vai pietiekami tiek darīts biznesa dzīvotspējas nodrošināšanai, atkal un atkal atgriežoties pie nodokļu jautājumiem. Pat nesakot ne jā, ne nē – tas, kas acīmredzami trūkst, kas ir nogrimis kārtējās darba grupās, un ko parlaments varētu pieprasīt izpildvarai, ir pilnvērtīga, starptautiska mēroga analīze par nodokļu sistēmu, tās izmaiņu modeļiem un to rezultātiem. Nav teikts, ka ir jāmaina viss un uzreiz, bet ja nav versiju, tad tas ir vēl sliktāk.

Visu šo problēmu preparēšana pēc būtības nozīmētu rūpīgu un plašu darbu parlamentā, iesaistot gan izpildvaru, gan nevalstisko sektoru. Arī opozīciju, no kuras arī varētu sagaidīt daudz konceptuālāku redzējumu, nevis aizraušanos ar oponentu pagātnes neizdarību uzskaitīšanu, kas šodienas situācijā nekādu risinājumu nedod. Taču plāns budžeta projektu jau pēc pāris nedēļām, steidzamības kārtībā pieņemt galīgajā lasījumā liecina, ka pilnvērtīgai budžeta izvērtēšanai nemaz nav paredzēts pietiekami daudz laika, drīzāk balsošanas mašīna akceptēs tos grozījumus, ko valdība piedāvās, un cauri. Ar atrunām par grozījumiem jau pēc mēneša, kas nerada nekādu pārliecību, ka grozījumi tas citādi. Tas viss jau liecina par to, ka Saeimā, nekādi neveicinot zaudētās uzticības atgūšanu, ož arī pēc pamatīgas kompetences krīzes. Gluži nejauši atkal pienācis lietussargu intensīvas lietošanas gadalaiks. Atkal no pašu vēlētāju aktivitātes atkarīgs, vai demonstrēt savu aktivitāti vai palikt kaktu vaimanātāju lomā.