Ir grūti neredzēt loģiku valsts kontrolieres retorikā, ka matemātiska pieeja izdevumu samazināšanā nav pareiza un samazinājums izdevumiem no 2009.gada „bāzes” nav diez ko objektīva pieeja. Ir grūti noliegt darba devēju un arodbiedrību pārstāvju izteiktās versijas par valsts struktūru apvienošanas iespējām un efektivitātes palielināšanu. Pat Valsts kancelejas direktore atzīst, ka ir nozares, kurās ir iespējams būtisks darbinieku skaita samazinājums. Dažādu apšaubāmas aktualitātes iepirkumu sarakstu valsts kontroliere, droši vien, varētu uzskaitīt ilgi. Tomēr par budžeta politiku atbildīgās – Finanšu ministrijas valsts sekretāra atbildēs ieskanas leijerkastes motīvi, daudzinot valdības uzņemto kursu un nepieņemot alternatīvas.

Šobrīd jāpagaida pāris dienas, līdz nozaru ministrijas dos valdībai atbildi par samazināšanas versijām, kam sekos premjera vērtējumi. Tomēr, ņemot vērā pieredzi, protams, ir pamats bažām, ka resoros vairāk draud lieku izdevumu slēpšana, ekonomijas bremzēšana starpresoru greizsirdības dēļ, nevis taupības iespēju atrašana, un tur vairs nepalīdzēs arī Ministru prezidenta pārkvalificēšanās par budžeta revidentu. No premjera šobrīd, protams, var gaidīt ļoti daudz. Tomēr gaidīt pārāk daudz ir bezjēdzīgi, ne jau viena cilvēka kompetencē ir nodarboties ar miljardiem lielu izdevumu optimizēšanu. Vēlamās varas un nevalstiskā sektora kopdarbības realizēšanai ļoti nepieciešama ir jau pirms nedēļas pieminētā detalizēta budžeta izdevumu publicēšana, lai jebkurš nodokļu maksātājs var novērtēt un reaģēt. Pēc ministriju samazinājuma priekšlikumu iesniegšanas varēsim vērtēt, vai šajā jomā kas mainās komunikāciju stilā.

Zem budžeta ekonomijas karoga ļoti svarīgi ir nepazaudēt ekonomikas attīstības jautājumu, kas ir pamatresurss budžeta ieņēmumiem un labklājībai visu protestējošo arodu pārstāvjiem. Ekonomikas ministra iniciatīva pārskatīt Eiropas fondu piešķiršanas principus šķiet atzīstama. Jautājums gan ir, vai tas notiks tikai ekonomikas vai arī citos resoros, kuros investīcijas tautsaimniecībai ir ne mazāk svarīgas. Tikmēr vēl arvien atdzisis, taču nekur neaizviļāts karstais kartupelis ir nodokļu tēma – sākot no likmēm, beidzot ar administrēšanu. Šajā jomā, tāpat kā vairākos citos jautājumos plašāku pārmaiņu versijas vēl arvien paliek diskutablas.

Visbeidzot, ja uzņēmēji neapmierinātību pret valdību demonstrēs salīdzinoši klusi, slēdzot uzņēmums vai, ja tas iespējams, pārvietojot ražotnes vai kapitālu ārpus Latvijas, mediķi, skolotāji un citi strādājošie protestēs skaļi. No vienas puses, skaidrs, ka uz tā jau ne mazo problēmu fona masu protesti depresijas kultivēšanai nav veselīgi un ceļu uz kompromisiem tas samazina. Tomēr, no otras puses, varbūt, ka tauta ielās atkal ir ļoti nepieciešama. Jo citādi būs nereāli, ne tikai protestējošajiem, bet arī citiem ieinteresētajiem, piespiest varu nevis pīties starppartiju intrigās un populismā, bet diskutēt par risinājumu versijām pēc būtības un pieņemt ja arī ne visiem tīkamus, tad pamatīgāk argumentētus lēmumus. Protams, ņemot vērā, ka visam ir savas robežas, šajā gadījumā būtiski piebilst, ka piespiest varu – tas nozīmē, ka uz spēles ir arī jautājums par šo vai citu valdību.