Protams, ka finanšu krīze un ekonomikas kritums Latvijā ir objektīvs pamats zaudējumiem visdažādākajos biznesos, banku biznesu ieskaitot, un tas aizvadītajos gados bija redzams visu banku bilancēs. Tomēr tas vēl automātiski nenozīmē, ka jebkādi zaudējumi ir pamatoti un neizbēgami.

No vecās „Parex bankas” izdalīto „labo aktīvu” pārņēmējas „Citadeles bankas” kapitālā ieguldītos 122 miljonus visnotaļ droši var rēķināt kā atgūstamus, kam līdz ar to sekos arī 98 miljonu latu Valsts kases depozītu atdošanas garantija. Tomēr pēc valdības otrdien pieņemtā lēmuma par „Citadeles bankas” pārdošanu šobrīd nedzird pārliecinošus uzstādījumus, ka šajā darījumā valsts vēl nopelnīs deviņciparu skaitli, ar ko būtiski mazināt zaudējumus dēļ „sliktajiem aktīviem” vecajā „Parex bankā”. Un varbūt arī šādiem uzstādījumiem nemaz nav un nevar būt pamats. Līdz ar to jāpievēršas tam, kas zaudējumus rada.

„Parex bankas” aktīvi uz pērngada beigām, saskaņā ar auditēto bilanci, ir nepilni 800 miljoni latu. Savukārt valsts atbalsts, kopāskaitot depozītus un kapitālu, ir 613 miljoni. Zaudējumi divos gados bijuši gandrīz 300 miljoni, uzkrājumi ir 246 miljoni, kas ir gandrīz puse no visa kredītportfeļa, un šie ir pirmie indikatīvie skaitļi par iespējamo zaudējumu apjomu. Diemžēl pēc otrdienas valdības sēdes izplatītajā preses paziņojumā nav pateikts nekas vairāk kā „tiks veiktas darbības aktīvu vērtības paaugstināšanai vai saglabāšanai, lai valsts maksimālā apjomā atgūtu ieguldītos līdzekļus”. Kādas darbības, kādā apjomā – maz skaidrības, un arī „Kas notiek Latvijā?” debatēs sekojušie skaidrojumi no sērijas „mums ir visas nepieciešamās procedūras” skan labi, kamēr neesam atkal neatgriežamies pie gaidāmiem zaudējumiem. Skaidrību par risinājumu pamatotību nerada arī pretrunīgās versijas, vai vairāk līdzekļu var atgūt ar ātru realizāciju vai aktīvu turēšanu un nerealizēšanu vēl desmit gadus, kamēr bankas „pabeigšanas plāns” ir līdz 2017.gadam.

„Latvijas Hipotēku un zemes bankas” darbību raksturojošie rādītāji kopš „Parex bankas” sadalīšanas nu jau ir salīdzināmās kategorijās ar pašreizējo „Parex banku” – LHZB aktīvi ir nedaudz vairāk par 700 miljoniem, divu gadu zaudējumi – 122 miljoni, uzkrājumi sliktiem kredītiem 106 miljoni. „Parex bankas” gadījumā ir runa par līdz bankrotam nonākušu banku, tās strīdīgu pārņemšanu un glābšanu, un visu šo peripetiju rezultātā „sliktajā bankā” akumulētiem potenciālajiem zaudējumiem, kas ir aptuveni desmitā daļa vai mazliet vairāk no kādreizējiem pirmskrīzes laika vairāk nekā trīs miljardus lielajiem aktīviem. Hipotēku bankā nav bijis nekādu šādu pirmsbankrota peripetiju un no tiem izrietošu problēmu, savukārt potenciālo zaudējumu apjoms tiek lēsts līdz pat pēdējo divu gadu valsts ieguldījumu kopapjomam - 140 miljoniem latu. Kas pret aktīvu kopapjomu ir aptuveni piektdaļa. Kas ļauj teikt, ka Hipotēku banka varētu būt bijis vēl lielāks bēdu stāsts nekā „Parex banka”. Un trūkst argumentu tēzei, ka tas viss ir attaisnojams ar to vien, ka Hipotēku banka, lūk, nodarbojās ar attīstības projektiem, kur riski lielāki. Daži publiskotie kredītu gadījumi rada pavisam citas versijas.

Tiktāl skaitļi. Problēma nav tikai skaitļos pašos par sevi, bet tajā, kā pie šiem skaitļiem esam nonākuši. Var teikt, ka krīzes sākumā bija grūti ko prognozēt, taču gan 2009.gada vēlā rudenī, gan vēl pērngada pavasarī politiķi un amatpersonas turpināja sabiedrībai stāstīt, ka valsts ieguldījumi ir reāli atgūstami un tiks atgūti. Šie paši cilvēki, viņu padotie un līdzbiedri, ne aci nemirkšķinot, šobrīd stāsta, ka šādi zaudējumi jau ir tikai normāli, jo zaudējumi bankās ir visur pasaulē, un galvenais mums iespējami ātrāk pārdot valsts funkcijām neatbilstošo valsts banku saimniecību, lai sāktu jaunu un skaistu dzīvi. Savukārt uz jautājumiem par atbildību netiek atbildēts nekas vairāk kā standartfrāzes, ka, atklājot nelikumības, par tām jāatbild likumos noteiktajā kārtībā. Adekvātas atklātības, kas ļautu pārliecināties par to, kā radušies un turpina rasties zaudējumi valsts bankās, trūkst.
Iznāk, ka cilvēki, kas pirms gada vai pusotra sabiedrībai teica vienu, bet tagad saka otru, vai nu nesajēdza, ko runā, vai meloja. Abos gadījumos nav uzreiz runa kriminālu atbildību, tomēr šāda liecību maiņa visnotaļ atbilst tiem parametriem, ko kvalificē kā politisku un morālu atbildību. Līdztekus tai iespējamajai kriminālajai atbildībai atsevišķos gadījumos, par ko dažviet citur finanšu krīzes piemeklētajās valstīs tomēr arī ir runa. Protams, ja aizvadītā gada vai pusotra laikā zaudējumi ir no jauna sastrādāti, kādi tie vēl nebija tolaik, tad atbildība attiecas uz tiem, kas šīs bankas pārvaldījuši, tāpat kā uz bijušajiem akcionāriem un vadītājiem „Parex bankas” gadījumā tas attiecas par laiku pirms bankas pārņemšanas. Un te jāpiezīmē, ka, atšķirībā no „Parex bankas”, Hipotēku banka ir bijusi un ir valsts un konkrēti Finanšu ministrijas pārziņā.

Diemžēl publiskajā telpā par visiem šiem jautājumiem īpašu rezonansi nemana, drīzāk valda attieksme, ko žargonā mēdz dēvēt par pofigismu. Vai nolemtības sajūtu. Taču, ja viss beigsies ar valsts banku vai to daļu pārdošanu ar ievērojamiem zaudējumiem, ko būs „jānorij” valsts budžetam, tātad, katram nodokļu maksātājam, tad „pēcgarša” pēc gadiem nez vai būs tikai veiksmīga krīzes pārvarēšana, bet drīzāk – kārtējā izsaimniekošana uz valsts rēķina. Kas, protams, nekādi nav savienojams ar labas un sabiedrības uzticēšanos baudošas valsts pārvaldes jēdzienu. Īpaši jau, ja iespējamais zaudējumu apjoms valsts bankās, saskaņā ar oficiāliem un neoficiāliem paziņojumiem un izteikumiem, varētu būt vēl krietni lielāks par raksta sākumā minēto un varētu sasniegt arī pusmiljardu(!) latu.