Pēc pirmā viennozīmīgā publiskā vēstījuma, ka notikusī šaušana ir bijusi nesamērīga, nepamatota un tamlīdzīgi, arestētā Nikolaja Zikova advokātu un dažu mediju aktivitātes, atsaucoties uz vārdā nenosauktiem lieciniekiem, publiskajā telpā vairo pretējas versijas – par to, kurš kuram uzbrucis un tamlīdzīgi. Kas zina, kādas versijas vēl attīstīsies.
Protams, jebkurā juridiskā procesā ir divas puses ar atšķirīgām pozīcijām. Tomēr, tikpat vispārzināms ir arī tas, ka ir tādi noziegumi un kriminālprocesi, kas izraisa īpašu sabiedrības uzmanību un bažas, un, līdz ar to, gan politiķi, gan likumsargi tam pievērš īpašu uzmanību un arī īpaši par to informē sabiedrību par izmeklēšanu. Slepkavība kinoteātrī neapšaubāmi ir lieta, kas izraisīji sabiedrības uzmanību un bažas, un būtu loģiski, ka sabiedrība no likumsargiem vismaz minimālā apmērā saņemtu viedokli, vai publiski izskanošās versijas ir vai nav pamatotas, un kas varētu būt dezinformācija.
Policija pēc pirmajiem oficiālajiem paziņojumiem pirmdien ir ieņēmusi totālas klusēšanas pozīciju. Formāli droši vien to var pamatot, tomēr pēc būtības par to būtu pamats šaubīties.

Kamēr Zikova lieta daudzos vērtējumos tiek atzīta kā atsevišķs gadījums, tomēr gan politiķis, kurš vada Saeimas atbildīgo komisiju, gan policijas pārstāvji, gan vairāki ārsti jau vispārinoši spriež par likumdošanas izmaiņām attiecībā uz ieroču apriti. Taču, līdzās konkrēti pamatotiem racionāliem aspektiem par kontroles sistēmas uzlabošanu plīvo arī kampaņas karogs, kurā acīmredzami pietrūkst pamatojumu ar salīdzinošu un kriminoloģisku analīzi.
Attiecībā uz statistiku pietrūkst skaidra un precīza pārskata gan par ieroču nēsātāju struktūru, gan par atļauju anulēšanas, nepagarināšanas vai izsniegšanas atteikumu iemesliem. Tai skaitā, saistībā ar ieroču aprites normu pārkāpumiem, ārstu kontroli vai citiem faktoriem. Nav nekādas analīzes par sakarībām vai to trūkumu starp ieroču apriti un noziedzību. Nav arī sīkāka dalījuma starp apsardzes profesionāļiem un citām personām par pērngad fiksēto nēsāšanai atļauto ieroču skaita pieaugumu par 7% jeb 722 „stobriem” gada laikā.  Te jāpiezīmē, ka ierocis tomēr ir relatīvi dārga lieta, ko šajos laikos daudzi nevarētu atļauties, bet tas nenozīmē, ka tas nevar mainīties, ja pirktspēja uzlabosies.
Uz šī fona versijas par izmaiņām tik tikko pieņemtajā ieroču aprites likumā it kā var izklausīties atbalstāmas, tomēr pēc būtības pagaidām pašvaki ir ar šo izmaiņu mērķu skaidrību. Plāni atjaunot piecu gadu termiņu attiecībā uz ieroču atļauju pārskatīšanu vai centralizētas atļauju komisijas izveide var būt tikai relatīvs uzlabojums. Vienu, gana specifisku Somijas piemēru piesaucot, nerevidējot līdzšinējo atļauju izsniegšanas praksi un, iespējams, daudz pamatīgāk nediferencējot medības un pašaizsardzību, nēsāšanu un glabāšanu, īpaši no dažādas drošības viedokļa Latvijas pilsētās, laukos vai piepilsētu privātmājās, nez vai sanāks pilnvērtīga politika.

Visbeidzot, viena lieta, kas vairs neietilpst politiķu, policistu un ārstu funkcijās ieroču aprite likumdošanas ietvaros, bet ko konkrētais gadījums varētu veicināt apzināties. Tas, lai Latvijas sabiedrības psihē „ieroču” (šī vārda plašākajā nozīmē) arsenālā naudu pēc līdzšinējiem korupcijas un mežonīgā kapitālisma gadiem krīzes laikos nomainītu nevis spēks, bet vārds un prāts, un lai cilvēki spētu respektēt savstarpējus aizrādījumus un atšķirīgus viedokļus vienā telpā un vienā valstī – tas jau ir visas sabiedrības, ne tikai viena likuma vai atsevišķu amatpersonu vai arodu jautājums.