Jāsāk ar atgādinājumu, ka Latvijas budžeta politika šobrīd nesaraujami ir saistīta ar starptautisko aizdevēju politiku. Tieši politiku, nevis tikai ekonomiskām vai finansiālām prasībām, kas nav viens un tas pats. Un tā Latvijai ir gan laba, gan slikta ziņa. Aizdevēju mundieriem, autoritātei un visādiem citādiem faktoriem Eiropas un starptautiskās politikas mērogā ir visnotaļ būtiski, lai krīzes pārvarēšana Latvijā, kurā, salīdzinot ar citām krīzēm pasaulē pēdējos gadu desmitos, tiek pielietoti atšķirīgi risinājumi, noslēgtos kā „Latvijas veiksmes stāsts”. Lai būtu, uz ko atsaukties attiecībās ar citām valstīm. Līdz ar to aizdevēji labi saprot, ka nesamērīgas prasības var izraisīt politisku krīzi, nepietiekamas prasības var izraisīt problēmas valsts ekonomikas atveseļošanā, līdz ar to negatīvas sekas draud abos gadījumos. Tāpēc aizdevēju pozīcijas mainās un ar viņiem, šķiet, izvēršas tāda pati politiskā tirgošanās, kādu mums tik bieži nākas kritizēt Latvijā.

Arī Latvijas politiķi un ekonomisti, vismaz daļa no viņiem, šo situāciju labi saprot. Būtu labi, ja tas netiktu izmantots sliktā nozīmē.

50 miljonu latu papildus budžeta konsolidācija, ko aizdevēji noteica kā prasību decembrī, šobrīd ir gandrīz tikai un vienīgi bradāšana pa veciem grābekļiem. Nodokļu celšana vairāk nekā izdevumu samazināšana, summu „zīmēšana”, lineāra griešana, reformu trūkums, un tā tālāk. Viss tas, par ko pērn tik daudz runājām. Arī šoreiz piedāvājumu spektrs nav ievērojami lielāks par nepieciešamo summu, lai būtu iespēja salīdzināt un izvērtēt. Arī šoreiz politiķi dažādās partijās atsevišķi un visi kopā nespēj piedāvāt sabiedrībai pilnvērtīgus un pamatotus plānus.
Neatkarīgi no tā, vai koalīcija pirmdien vienojās par 28 miljoniem, kā tika paziņots, vai nu jau ir vienojusies par 37, kā tas vakar debatēs izskanēja, šo vienošanos objekts izraisa daudzus jautājumus, kas paliek bez pilnvērtīgām atbildēm. Vai jaunā kalkulācija par ieņēmumiem no ēnu ekonomikas nepārklājas ar to, kas jau decembrī tika saplānota kā budžeta konsolidācija? Kur un kāpēc tieši 10% apmērā samazināms strādājošo skaits tiešajā valsts pārvaldē, 1% Valsts policijā un Valsts ieņēmumu dienestā? Vai brīdī, kad redzam, ka inflācijas pieaugums jau ir ievērojams, budžeta konsolidēšana lielākoties īstenojama, paaugstinot nodokļus – degvielai, gāzei, medikamentiem - kas ir papildus spiediens uz inflāciju?

Skaidrs arī, ka publiski nosauktie pārējie potenciālie priekšlikumi, kas ir koalīcijas turpmākajā dienaskārtībā, attiecībā uz maksājumiem skolotājiem vai studentu budžeta vietu samazināšanu, rada nākamos pamatotos šaubu pilnos jautājumus. Taču šobrīd nekas neliecina, ka politiķu, ierēdņu vai ekspertu līmenī uz tiem ir pilnvērtīgas atbildes. Zīmīgi arī tas, ka šajās versijās nepiemin pērn notikušos funkciju izvērtējumus, ko gatavoja Reformu vadības grupa un ko politiķi lielākoties noraidīja, kā arī funkciju auditus, kas tapa Valsts kancelejas paspārnē. Var dažādi rēķināt, bet skaidrs, ka šajos vērtējumos bija runa par desmitiem miljonu vērtiem samazinājumu priekšlikumiem. Strīdīgiem, protams, taču nav skaidri definēts, vai un kāpēc šie priekšlikumi vairs nav darba kārtībā, vai tomēr vēl ir.

Šīsnedēļas KNL skatītājiem bija iespēja redzēt un dzirdēt arī divu koalīcijas izveidotās un finanšu ministra vadītās darba grupas locekļu skaidrojumus par (ne)paveikto. Darba grupa janvāra sākumā tika izveidota ar ļoti skaidriem un loģiskiem mērķiem – izstrādāt priekšlikumus 50 miljonu konsolidācijai un kvalitatīvu strukturālo reformu priekšlikumus 2011. un 2012.gadā. Kā jau publiski izskanējis, trūkst pamata teikt, ka šie mērķi ir sasniegti. Gatis Kokins un Jānis Grasis vismaz televīzijas ēterā varēja uzrādīt dažus piemērus un idejas, par ko spriests darba grupā, tomēr tie ir tikai vārdi. Darba grupas ziņojumā (kas, turklāt, vēl esot tikai projekts, jo Zaļo un Zemnieku savienības pārstāvji to neesot parakstījuši) lielākoties vien virsrakstu līmenī uzskaitītas pozīcijas, kurās kaut kas būtu darāms. Taču zem nosaukuma „pasākumu saraksts” uzskatāmā mazākumā no pāris desmitiem punktu vispār ir kaut vienā teikumā skaidri definēts, par kādiem konkrēti pasākumiem ir runa. Pāris punktos parādās lietas, kam ir priekšvēsture minētajos funkciju auditos. Bet, protams, domājot par nākamo gadu nozaru un budžeta politiku, to nekādi nevar nosaukt par aptverošu projektu, kas būtu pietiekams pamats tālākai politiskai rīcībai.

Ar politisko rīcību ir slikti. Nav jēgas atkārtoties par „Vienotības” un ZZS kašķiem un to iemesliem, tas jau ir daudz iztirzāts. Rezultāts ir tas, ka 100 dienas pēc valdības darba sākuma pat uz tās nebūt ne izcilo deklarāciju balstītais rīcības plāns vēl arvien nav saskaņots un pieņemts. Kas jau uzskatāmi apliecina, ka šīs koalīcijas kopāstrādāšana daļēji tomēr ir fikcija. Savukārt, ņemot vērā politiķu un sabiedrisko organizāciju attiecību pasliktināšanos, arī ekonomikas ekspertu kritiku pērn līdzšinējā budžeta konsolidācijas tapšanā, ir arī skaidrs, ka kopīga valstiska stratēģiska virzība reformu plānošanā un organizēšanā starp valsts un sabiedrisko sektoru ir ja ne izgāzusies, tad vismaz nevar turpināties līdzšinējā formātā, un pienācīgam „restartam” vajadzīgs spēcīgs „grūdiens” vai virzītājs. Arī viens no līdzšinējiem šķietamajiem virzītājiem, Valsts prezidents, šķiet, „aizmirsis” savas agrākās aktivitātes reformu jomā un pieklusis, gaidot pārvēlēšanu, un citi potenciālie virzītāji šim procesam arī nav manāmi.

Vēl janvāra vidū tika izziņots, ka nākamotrdien, 15.februārī pēc premjera Valda Dombrovska iniciatīvas tiks sasaukta Reformu vadības grupas sēde, „lai uzsāktu darbu pie kvalitatīvi jauna Strukturālo reformu plāna 2011.-2014.gadam”. Pirmkārt, protams, precīzi izlasot šo tekstu, jānošausminās, ka šādā nesteidzīgā stilā konstatējam, ka pie šāda plāna darbs pat nav uzsākts. Otrkārt – šim premjeram ar šo priekšvēsturi un šo koalīciju šī, iespējams, ir viena no pēdējām iespējām, viens no pēdējiem „būt vai nebūt”, lai iniciētu tādu pēckrīzes programmas formu un saturu, lai budžeta konsolidācijas un reformu process nonāktu mērķtiecīgā gultnē. Protams, ja turpināsies līdzšinējā muļļāšanās un raustīšanās, nekas pārāk traģisks varbūt arī nenotiks - no lielās bedres valsts būs puslīdz izrāpusies, lielo triecienu brūces būs apdzijušas, daļa atsāks pelnīt biznesā, citi pa vecam pašpietiekami veģetēs valsts vai citā darbā, bet daudzi, ja neemigrēs, tad vēl nepiedodami ilgi mocīsies ar nabadzību, liekulību, stulbumu un depresiju. Dzīvosim no pirmdienas līdz pirmdienai, no viena budžeta līdz nākamajam, no viena kašķa līdz nākamajam. Varbūt arī Dombrovska premjerēšanas laiku ar makromēroga skatu rietumos turpinās cildināt kā „Latvijas veiksmes stāstu”, bet tas vēl nebūt pats no sevis nenozīmē, ka mikromērogā arī Latvijai gana daudzās jomās un gana daudziem Latvijā būs savs veiksmes stāsts.