Nekādā gadījumā negribu apgalvot, ka „Vienotības” un Zaļo un Zemnieku savienības politiķiem nesāp tas, kas notiek tautā. Tomēr kaut kas „neklapē”. Pēc vakardienas raidījuma iznācis saņemt un dzirdēt vairākas, arī diametrāli pretējas atsauksmes. Gan šoku par politiķu attieksmi un nespēju sniegt argumentētas atbildes, gan arī lielā mērā politiķu pozīciju aizstāvošus viedokļus, ka šobrīd no viņiem pārsteidzīgi, pārmērīgi vai aplami tiek pieprasīts pārmērīgi daudz. Taču kritiskā noskaņa ir krietnā vairākumā.

Skaidrs, ka vienas patiesības nav un nevar būt. Bet var būt mūsu pašu demokrātijas skola un demokrātijas tradīciju veidošana. Īpaši jau pēc tam, kad pēc pēdējo gadu krīzēm sabiedrības uzticēšanās varai nokritās līdz rekordzemam līmenim. Šādā situācijā, faktiski, ir pat neizbēgami nepieciešama sava veida principu un procesu „restartēšana” jeb atjaunošana.

Starp vakardienas debašu daudzajiem citātiem īpašu uzmanību izpelnījies Kārļa Šadurska teiktais par „darbaļaužu vēstulēm”. Domājams, būtu visnotaļ lietderīga publiskajā telpā attīstīt domu un argumentu apmaiņu, kādi viedokļi un argumenti (sākot no kultūras darbinieku atbalsta vēstules Intam Dālderim, turpinot ar policistu arodbiedrību un ģenerāļu pretējiem viedokļiem par Lindu Mūrnieci, un vēl daudziem citiem) politiķiem, lemjot par izpildvaras personālijām, šobrīd būtu vai nebūtu jāņem vērā.
Publiskam organizāciju un mediju testam derētu pakļaut arī abu koalīciju veidojošo politisko spēku politiķu apgalvojumus, ka valdības deklarācijas tapšana notiek ciešā sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām. Šorīt piemēra pēc apjautājos vienā gana aktīvā organizācijā – interpretācija bija pavisam cita.

Neapšaubāmi, diskutabls ir arī viss jautājumu kopums par to, ciktāl politiķiem valdības deklarācijas tapšanas procesa laikā projekts vai tā pamatprincipi ir jāapspriež ar sabiedriskām organizācijām vai ekspertiem. Citiem vārdiem runājot, vai tautas priekšstāvjiem, tikko varas mandātu saņēmušiem, varas „gaidību” laikā būtu jāparāda, kas, izmantojot politikā folklorizēto tēlu līdzības, lācītim vēderā. Un vai valdības deklarācijas projekts būtu jākoriģē pēc tā publiskošanas – tas jau ir jautājums attiecībā uz notikumiem nākamajā nedēļā.
Var strīdēties un kritizēt gan dažādu partiju politiķus, gan viena vai otra profesora kritiku politiskā procesa formai un saturam šonedēļ, vai arī sociālo partneru vienas vai otras organizācijas vadītājas pretenzijām pirms nedēļas. Taču, jautājums jau, tā teikt, pa lielam, ir par to, cik kuram no mums visiem sāp tas, kas notiek. Un, līdz ar to - arī par to, ko var kopīgi izsāpēt.

Neizbēgami, ka daudzos cilvēkos ir pamatīgas un arī pamatotas bažas, ka, lai cik šobrīd politiķi stāstītu par to, ka grib, kā labāk, iznāks kā vienmēr. Vienmēr – tas nozīmē precedentus, kuros daudzas kritikas netika saklausītas, bet rezultātā nonācām tik dziļās politiskajās, ekonomiskajās, uzticības un vēl citu nosaukumu krīzēs, kādās nonācām. Par starpetnisko attiecību hronisko krīžainību nemaz nerunājot. Turklāt, vairāki valdību tapšanas pēdējie precedenti nav diez ko labi piemēri, jo Aigara Kalvīša valdības pierādīja, kā var nenoslāpēt ekonomikas burbuli un cik ātri var notērēt uzticību, Ivara Godmaņa valdība pēc priekšteču demisijas jau bija projekts ar krietnām zobu sāpēm, bet Valda Dombrovska līdzšinējā valdība bija neglābjami samocīta ekonomikas ugunsgrēka dzēšanas drudža dēļ.

Trūkst pamatojuma apgalvot, ka tagad pats vēlēšanu fakts par sevi uzticības krīzi ir atrisinājis. Trūkst arī pamatojuma apgalvot, ka politiķiem savstarpēji pietiek kompetences atrast visus labākos risinājumus sociālekonomiskās krīzes un tās seku pārvarēšanai. Bet bez pietiekamas uzticības nez vai ir iespējami pienācīgs progress ekonomikā, labklājībā, tiesiskumā, jebkurā nozarē. Par kompetencēm nemaz nerunājot.

Ja tomēr atgriežamies pie atklātākas un plašākas risinājumu apspriešanas versijas, tad jāuzsver, ka te būtu plašas variācijas starp viedokļu uzspiešanu, vērā ņemšanu vai apspriešanu attiecībās starp politiķiem un nevalstisko sektoru. Skaidrs, ka daudzi priekšlikumi ir ne tikai pretrunīgi, bet arī nozariski vai šķiriski šauri un egoistiski, un tāpēc noraidāmi. Tomēr runa ir par to, kā līdz tam tiek nonākts. Tāpat kā par to, kā „Vienotība” nonāca līdz nesadarbībai ar „Saskaņas centru” un „Visu Latvijai!”-TB/LNNK. Arī par to, kā notikusi nozaru dalīšana starp „Vienotību” un ZZS. Jo mazāk tiešas un skaidras apspriešanas, jo vairāk sabiedrībā (un arī politiskajā opozīcijā) būs gan pamatotas, gan neadekvātas vai liekas šaubas un pretreakcijas. Pat neatkarīgi no tā, kas lācītim vēderā.