Vēlēšanu rezultātu interpretēšana kā uzticības izteikšana līdzšinējai koalīcijai ir tikpat relatīva kā ļoti līdzīgos vārdos izteiktie secinājumi pirms četriem gadiem. Katra no pašreiz koalīcijā pārstāvētajām partijām un apvienībām pirms vēlēšanām solīja ne tikai līdzšinējā turpinājumu, bet arī pārmaiņas, turklāt nereti – savstarpēji pretrunīgas. Turklāt, ja vēlētāji lielākoties izvēlējušies līdz šim parlamentā nepārstāvētos, tad to arī nevar apiet, īpaši jau attiecībā uz „Visu Latvijai!” dominanti pār „Tēvzemei un brīvībai”/LNNK.

No otras puses, protams, līdzšinējā koalīcija kā pirmā versija sarunām par jaunu koalīciju ir loģiska un pamatota – ja reiz šie partneri pēdējo pusotru gadu jau kopā strādājuši. Taču turpinājuma šim matemātiski retrospektīvajam pamatojumam pagaidām nav. Valdis Dombrovskis kā pamatprincipus viņa piedāvātās valdības politikai šobrīd piedāvā starptautiskā aizdevuma programmas turpināšanu un ārpolitikas kursa turpināšanu. Tas nav maz, bet nav arī pārāk daudz, ja ZZS pārstāvji arvien tomēr pieļauj lielāku budžeta deficītu, turklāt apspriežot to ar „Saskaņas centru”, un arī nepauž atbalstu Dombrovska iecerēm par pensiju otro līmeni, bet VL-TB/LNNK ārpolitiskā kursa piedāvājums ļoti konkrēti paredz - „cīnīsimies par Latvijas attālināšanos no Krievijas ietekmes zonas jeb tā sauktās „krievu pasaules””. Nemaz nerunājot par daudzām citām pretrunām dažādās nozarēs.
Uz šī fona traģikomiskas ir nenoslēpjamās konkurējošās ambīcijas par nozaru ministru amatiem, kamēr nav nekādas skaidras vienotas platformas par šo nozaru politikām, un to, kurās tad notiks kādas reformas, bet kurās turpināsies tikai kosmētiski uzlabojumi un otimizācijas.
Protams, var teikt, ka šie jautājumi ir par ātru, ka viss tiks spriests sarunās un darba grupās. Jā, taču tad vairs nav runa par līdzšinējās koalīcijas politikas turpināšanu, jo tad lielā mērā nav, ko turpināt, tad sākas viss no gala.

Sadarbības piedāvājumos otrai nākamajā Saeimā visplašāk pārstāvētajai apvienībai – „Saskaņas centram” ir gana daudz loģikas. Gan saistībā uz etnisko spriedzi un divkopienu valsti „de facto”, gan saistībā uz sociālekonomiskā kursa stabilitāti. Un arī saistībā ar riskiem konfliktēt, ne veselīgi konkurēt attiecībās starp valdību un galvaspilsētas pašvaldību.
Tai pat laikā, protams, pirmreizēja partnerība jeb, seksiskā leksikā runājot, „pirmās nakts” sakars ar saskaņiešiem valdības līmenī nozīmē arī milzu risku sagaidīt latviešu vēlētāju novēršanos nacionālo principu nodevības dēļ. Pēc sadarbības Rīgas domē jau ir pieredzēti precedenti. Savukārt pēc pirmreizējas iesaistes citiem būs nesalīdzināmi vieglāk veidot ar saskaņiešiem citas varas kombinācijas.
Savs pamatojums ir saskaņiešu komentāros, ka pagaidām nav skaidri definēts Dombrovska piedāvājums par to, ko atbalstīt. Taču tikpat loģiski ir jautājumi, kas izskan daudzos komentāros, bet kas skaidri iezīmējas „Visu Latvijai!” līdera uzstādījumos – par okupācijas faktu, valsts valodu un attiecībām ar Krieviju. Visnotaļ dīvaini vakar TV tiešraidē bija redzēt Nila Ušakova klajo un demonstratīvo atteikšanos atbildēt par šiem jautājumiem. Skaidrs, ka bez atbildes par šīm tēmām SC nav ko darīt partnerībā ar esošā parlamenta vairākumu jebkurā kombinācijā, un neatbildēšana ir viennozīmīga liecība, ka vaina nav sadarbības piedāvātāju piedāvājumā, bet pašos saskaņiešos, kas mēģina izlikties, ka viņiem nav jāpiekāpjas. Turklāt, faktiski jau stāsts par sadarbību (tai skaitā, iespējams – ne vienu, bet diviem sadarbības līgumiem?) ir pašu saskaņiešu veca dziesma jaunās skaņās – atcerēsimies viņu un arī dažu ekspertu versijas par izlīguma valdību pirms mazāk nekā diviem gadiem. Tiesa gan, protams, premjera amata kandidātam tad būtu skaidrāk jādefinē interpretācija par koalīciju, sadarbību un izlīgumu, jo šiem jēdzieniem Latvijā ir dažādi precedenti vai arī dominē to trūkums.

Vēl viena lieta, kas ir simptomātiska, mērot vienošanos un pretrunu potenciālu, ir, kā vakar ēterā tika saskaitīts, pārdesmit partijas pārstāvošo apvienību līderu uzvedība un izteikumi. Dombrovskis, Kristovskis un Āboltiņa izsakās atšķirīgi, Štokenbergs lielākoties pagaidām paklusē. Lembergs, Brigmanis un Augulis izsakās atšķirīgi. Ušakovs, Urbanovičs, Dolgopolovs un Agešins runā atšķirīgi. Dzintars, Cilinskis un Zīle veikli izvairās izteikties par lietām, par ko viņu pozīcijas varētu būt atšķirīgas. Vienīgi „Par labu Latviju” pārstāvji daudz nerunā, jo viņiem šobrīd nav liela jēga to darīt, labāk pārdalīt amatus Rīgas domē. Šīs dažādības spektrs komplektā ar visu augšminēto liek uzturēt visaptverošu jautājumu - cik vispār drošs un stabils ir Dombrovska vairākums un politiskais kurss? Īstermiņā un tuvāko pāris gadu perspektīvā?

Visbeidzot. Ja šobrīd līdzšinējas vai jaunas koalīcijas tapšanā kā nākamais solis izsludināts darbs pie valdības deklarācijas, tad pienākas atgādināt, cik daudz pirms šīm vēlēšanām tik solīta varas un politiķu sadarbība ar sabiedrību un ieklausīšanās sabiedrības viedokļos. Agrākie precedenti ir - valdības deklarācijas izstrāde varas kabinetos un publiskošana pēdējā brīdī, atstājot neskaidras un dažādi interpretējamas frāzes, ignorējot kritiku un ierosinājumus. Arī par to, tāpat kā par visu iepriekš minēto, derētu parunāt arī Valsts prezidentam, kurš nākamās nedēļas beigās solījies beidzot pilnvērtīgi atgriezties uz Latvijas iekšpolitiskās skatuves, uzsākot sarunas ar politisko spēku pārstāvjiem.