Budžeta un nodokļu jomā trūkst precizitātes, taču aritmētiski precizējot, dažos jautājumos varētu relatīvi ātri tikt skaidrībā. Politiskajos piedāvājumos par izglītību arī netrūkst aritmētiskuma – par finansējuma un citiem procentiem, budžeta vietu skaitu, augstskolu vietu reitingos, valodu un mācību priekšmetu skaitu, un tamlīdzīgi. Tomēr tas nenovērš pārrāvumu starp uzstādītajiem augstajiem visnotaļ pareizajiem principiem par pieejas maiņu, konkurētspējas celšanu un kvalitāti, un starp līdzekļiem šo uzstādījumu īstenošanā. Līdz ar to prioritātes statusam trūkst pamatojuma.

Neizbēgamā visu nozaru, arī izglītības, sasaiste ar valsts budžeta problemātiku, liek piesaukt kapitālisma jēdzienu. Versijas par to, ka ekonomikas attīstībai atsākoties izglītības nozarē ieplūdīs būtiski vairāk līdzekļu, visticamāk pielīdzināmas pretsāpju līdzekļiem, kas neārstē slimību – šos papildus budžeta līdzekļus „noēdīs” budžeta deficīts, valsts parāds un daudzo nozaru vajadzības. Nemaz nerunājot par trīs līdz četru gadu tuvu nākotni, kad apsīks Eiropas fondu resursi, kas balsta gan skolotāju atalgojumus, gan, jo īpaši, resursus zinātnei. Un nemainīsies pašreizējā dilemma – ciktāl ar zemām algām, bez būtiskas tālākas finansējuma pārvaldīšanas principu maiņas un vienlaikus ar kvantitatīviem mērķiem saglabāt skolu tīklu, palielināt budžeta vietu skaitu un tamlīdzīgi, var stimulēt un motivēt sasniegt kvalitāti.

No tā, ka partiju piedāvājumā attiecībā uz izglītības sistēmas organizācijas un modeļiem speciālisti atrod principiālas pretrunas un daudz apietu jautājumu, izriet versijas par divām visnotaļ nepatīkamām ziņām. Tiem, kas priekšvēlēšanu laikā grib ļauties daiļrunāšanas sacensībai, arī par izglītību, neiedziļinoties detaļās, pēc vēlēšanām var sekot hroniskas paģiras, konstatējot, ka skaistie vārdi pamatīgi disonē ar skarbo realitāti. Savukārt tiem, kas neļaujas šim pašapmānam, jāapzinās, ka ir lietas, ko ar jautājumiem no politiķiem var izspiest, bet ir tādas, ko nevar. Kas nozīmē, ka visu līmeņu nepolitiķiem – vecākiem, studentiem, pasniedzējiem, pētniekiem, darba devējiem un tā joprojām – gan līdz, gan vēl jo vairāk pēc vēlēšanām būtu vēl daudz plašāk un dziļāk jācenšas izvērst savu dalību un vairot spiedienu lēmumu pieņemšanā par izglītības politiku, lai tie nebūtu tikpat virspusēji vai pretrunīgi kā partiju priekšvēlēšanu piedāvājumi.