Pārskatot tālaika citātus, var atrast gan versijas par robežām attiecībā uz fizisko personu aizskārumu, gan sabiedrības interešu aspektus, gan apliecinājumu par žurnālistu atšķirīgo statusu, ko šobrīd cenšas noliegt iekšlietu resora pārstāvji.

KNL 17.februarā debatēs Datu valsts inspekcijas direktore Signe Plūmiņa teica, ka personas datu aizsardzībā pamatprincips ir – tie nav publiskojami personu identificējošā veidā, un attiecībā uz VID EDS nav publiskojami tie dati, ko likums neparedz publiskot. Plūmiņa, runājot par sistēmu, arī pieļāva, ka publiskojamais apjoms atbilstoši sabiedrības uzskatiem varētu tikt mainīts kopēja sabiedrības labuma interesēs, kā arī atzina, ka attiecībā uz žurnālistu darbu datu aizsardzībā eksistē noteiktas atkāpes un analizēt dažādus, arī privātus datus - „tas ir žurnālistu darbs, protams”.

Kriminālprocesa kvalifikācija pēc Krimināllikuma 145.panta nosaka atbildību par
„nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem, ja ar to radīts būtisks kaitējums”. Ja arī datu ieguvēju vienu vai grupā ar citiem izmantotājiem mēģinātu apsūdzēt par notikušo datu pārveidošanu no viena formāta citos, lai ar tiem būtu ērti strādāt jebkuram interesentam pēc to publicēšanas internetā, tad ar kaitējumu ir, vienkāršvalodā runājot, pašvaki. Neo publikācijās identificētas bija tikai tās personas, kuru atalgojums jau ir publiski pieejams amatpersonu deklarācijās. Un visā publicējamo iestāžu un uzņēmumu atlasē var elementāri argumentēt samērīguma ievērošanu – par to, ka sabiedriskais labums šajā gadījumā bija lielāks nekā kādi iespējami personu aizskārumi.

Zīmīgi ir arī tas, ka sabiedrības intereses palielināt pieejamās informācijas apjomu šajā laikā jau īstenojas likumdošanas procesā – attiecīgi grozot gan valsts pārvaldes iekārtas likumu attiecībā uz atalgojumu publicēšanu, gan noteikumus par publisko iepirkumu datu publiskošanu.

Citastarp, cilvēktiesību un mediju speciālisti varētu vēl attīstīt interpretācijas, ciktāl paša Neo „tviterošana” sociālajā tīmeklī bija vai nebija pilsoniskā žurnālistika, taču notikušā rezultāts acīmredzami liecina, ka Neo publiskotie dati bija avots jeb izejmateriāls neskaitāmām mediju līdzšinējām publikācijām un, iespējams, varētu būtu pamats arī vēl turpmākām. Attīstot policijas loģiku, noziegumu varētu inkriminēt arī jebkuram medijam vai privātpersonai, kas nokopējusi, dažādi pārkārtojusi un atreferējusi publicētos datus.

Tikmēr līdz šim nav dzirdēts, ka kāds no tiem, attiecībā uz ko tika publicēta informācija no Neo iegūtajiem datiem, būtu vērsies ar pretenzijām par viņa tiesību aizskārumu un būtu atzīts par cietušo. Līdz ar to ir gana liels pamats jautājumam, vai pie Ilzes Naglas un varbūt arī pie Ilmāra Poikāna tika izņemti nevis nozieguma izdarīšanas rīki un pierādījumi, bet gan informācijas avoti, kas primāri kalpoja sabiedrības labumam un tam, kas, Datu valsts inspekcijas vadītājas vārdiem runājot, „ir žurnālistu darbs”.

Video: Signe Plūmiņa par Neo iegūto datu izmantošanu („Kas notiek Latvijā?”, 17.02.2010.)