20.05.2010.
Lāsma Rozenfelde
Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūras virsprokurors Vilnis Ulmis atklāja, ka ir saņēmis trīs I.Poikāna advokāta Alekseja Loskutova sūdzības. A.Loskutovs skaidroja, ka ir iesniedzis pieteikumu par kriminālprocesa izbeigšanu noziedzīga nodarījuma sastāva neesamības dēļ, sūdzību par aizturēšanu, pamatojoties uz to, ka aizturēšanas brīdī Valsts policija nepārprotami zināja tikai to, ka Poikāns divas reizes bija pieslēdzies sistēmai, un sūdzību par kratīšanu – uzskatot, ka tai vispār nebija tiesiska pamata, turklāt to veica steidzamības kārtā, nesaņemot tiesneša piekrišanu.
I.Poikāns uzsvēra, ka nav izdarījis noziegumu. Uz L.Mūrnieces jautājumu, kāpēc tad bija tik ilgi jāmēģina slēpties, viņš atbildēja ar bažām par to, ka policija viņu „noēstu” un „samīdītu”, pirms viņš spētu pierādīt cēlos mērķus. Arī Neo atbalsta akcijas iniciators Armands Leimanis apstiprināja atbalstu I.Poikānam, nosaucot likuma pantus par „pievilktiem aiz matiem”.
Tomēr L.Mūrniece norādīja, ka policiju darīja bažīgu tas, ka privātpersonu dati tika ne vien iegūti, bet arī „pēc kaut kāda principa ir sakārtoti, ar kaut kādu nolūku”. I.Poikāns apgalvoja, ka nezina, kas ar to tiek domāts.
Tautas partijas Saeimas deputāte Anta Rugāte I.Poikānam pārmeta to, ka viņš piekļuva pie „krāna” un „šāva apakšā bļodu”, nevis no pilsoņa viedokļa rūpējās par cauruma aizlāpīšanu, taču I.Poikāns sacīja, ka sākumā mērķis bija tieši pievērst VID darbinieku uzmanību „caurumam”.
Savu liecību maiņu I.Poikāns pamatoja ar to, ka viņam vajadzēja aizkavēt viņa atrašanu, lai viņš pierādītu, ka viņam tiešām ir labi mērķi. Viņš gan kā atbildi uz jautājumu, kas bija paredzēts kā darbības otrais posms pēc iznākšanas no pagrīdes, pavēstīja, ka gaidīja iekšlietu struktūru ierašanos. I.Poikāns arī attiecībā uz turpmākajiem plāniem nepateica neko skaidrāku par to, ka „man tas karogs ir jāpaceļ vēl augstāk”.
