Kalkulācijas par to, kuri ir starp pret balsojušajiem, un kuri divi no 94 vēlēšanu zīmju saņēmējiem nav nobalsojuši, ļauj izsecināt vien to, ka, ņemot vērā parlamenta sēdē šodien nepiedalījušos, tie varētu būt pat vairāk nekā trīs frakciju deputāti. Bet tas jau ir pietiekams secinājums. Jo tikai divas frakcijas iepriekš bija paziņojušas par brīvo balsojumu. Balsotāju skaits arī ļauj izvirzīt versijas par turpmāku politisko spēku grupēšanos.
Līdz ar uzvārdu nenoskaidrošanu, tikai pieņēmumu līmenī paliks arī motivācija – sākot no personiskās pārliecības, turpinot ar vienu vai citu politisku aprēķinu, un beidzot ar tiešu angažētību jeb korupciju.
Tas viss vēl būtu pusbēda, ja līdzšinējās pāris nedēļās, kopš Maizīša oficiālās izvirzīšanas, puse parlamentā pārstāvēto partiju būtu paudušas šaubas par vienu vai otru prokuratūras darba rezultātu vai ģenerālprokurora amata kandidāta nākotnes uzstādījumu. Vai vismaz neteiktu neko, atsaucoties uz aizklāto balsojumu. Tomēr pārliecinošs vairākums tikpat pārliecinoši publiski paziņoja, ka atbalsta Maizīti. Sabiedrība tagad automātiski saņem vēsti, ka daudziem jo daudziem deputātiem nevar ticēt.

Šībrīža acīm raugoties, liekulību var meklēt arī līdzšinējā apspriešanas procesā - nevar ticēt pozitīviem novērtējumiem par ģenerālprokurora un viņa padoto darbu, nevar ticēt vienam vai citam pamatojumam attiecībā uz prokuratūras darba regulējumu un tamlīdzīgi. Dažu politiķu izvērstā Maizīša slavināšana, iespējams, arī veicināja mānīgu iespaidu, ka jautājums ir tikai par personāliju.
Kā par to varēja pārliecināties vakardienas „Kas notiek Latvijā?”, ir virkne jautājumu, gan likumdošanas jomā, gan dažādu resoru likumsargu sadarbībā, kas varētu veicināt prokuratūras darba uzlabošanos, abstrahējoties no vadītāja personālijas. Arī uz ģenerālprokuroru personiski varētu attiecināt rūpīgāku preparēšanu - ciktāl viņa darbībā jāsaglabā līdzšinējā stabilitāte, un ciktāl jāvieš būtiskas pārmaiņas. Bet to varētu darīt, ja būtu pienācīga demokrātiska spriešana un vērtēšana, kam var ticēt.
Gana zīmīgi, ka tās likumdošanas izmaiņas, par ko Maizītis runāja pirms pieciem gadiem, parlamentā arvien nav pieņemtas. Lielā mērā jau tas liecināja par attiecīgas deputātu daļas patieso attieksmi. Tikai var iznākt, ka neatbalstot konkrētā ģenerālprokurora redzējumu, un pat nevirzot kaut alternatīvas diskusijas un likumdošanas izmaiņas par attiecīgiem jautājumiem, tiek nobremzētas lietas, kas ne tikai nāk par labu dažiem, bet nedod labumu tiesiskumam visplašākajā sabiedrībā un visas valsts mērogā.

Saeimas balsojums par ģenerālprokuroru nu ir uzmetis pamatīgu un vismaz pašreizējā situācijā vairs nenoņemamu aizdomu ēnu pār visu ģenerālprokurora apstiprināšanas procesu – ja nevar izslēgt, ka balsojums bija aizkulisēs „sakārtots”, kā var izslēgt, ka Augstākās Tiesas priekšsēdētāja rīcība, izvirzot šo kandidātu, arī nav bijusi „sakārtošanas” sastāvdaļa, lai novērstu sabiedrības daļas pārmetumus, un tūlīt nesekos cits kandidāts, kurš arī ir „sakārtots”?
Līdz ar to, ir lielas šaubas, vai pēc notikušā šī Saeima maz ir morāli tiesīga vēlreiz balsot par ģenerālprokuroru. Vismaz aizklātā balsojumā.