Ģenerālprokurora izvirzīšanas un pirmsapstirpināšanas process tradicionāli ietver politiskās kaislības, atšķiras tikai katra gadījuma scenāriji. Šoreiz gan it kā intriga ir mazāka, paredzot stabilu parlamenta vairākuma atbalstu, līdz šim atklātas iebildes izskanējušas vienīgi no Zaļo un Zemnieku savienības puses, tomēr sazvērestību teoriju piekritēji saglabā šaubas līdz pēdējam brīdim. Taču, neatkarīgi no šīm „būt vai nebūt” teorijām, tradicionāli atkārtojas arī situācija, kad daudz vairāk uzmanības ir personai, nekā viņa vadītās iestādes darbam kopumā.

Jāņa Maizīša gadījumā, protams, no vienas puses, personalizēšanas faktoram ir pamats – viņa prokurorēšanas laiks saistās ar vairākām skaļām, augstas amatpersonas un politiķus skarošām, gan iztiesātām, gan vēl neiztiesātām krimināllietām. Kas automātiski rada vismaz vienu no atskaites punktiem par prokuratūras darba konsekvencēm un prioritātēm. Jo, varbūt pat paradoksālā kārtā, tieši šīs lietas rada plašu pamatu arī jautājumiem, ciktāl prokuratūras spēkos ir vai nav saukt pie atbildības „mežonīgā kapitālisma” un „valsts nozagšanas” antivaroņus lielā skaitā, ko tik ļoti sagaida, šķiet, gana liela sabiedrības daļa. Un, vienlaikus – ciktāl uz tā saucamo lielo lietu fona pietiek resursi visām funkcijām. Jo līdzās vispārzināmajām krimināllietām tikpat vispārzināmi ir jautājumi, piemēram, kāpēc Valsts kontroles revīziju sērijai neseko apsūdzību sērija, un ko prokuratūra jau otro gadu bez redzama rezultāta turpina darīt attiecībā uz „Parex bankas” pārņemšanu.

Maizīša izvirzīšana uz jau trešo amata termiņu jautājumus par konsekvencēm, prioritātēm vai izmaiņām noteikti pastiprina. Vienlaikus par viņu skan gan slavinoši teksti par neietekmējamību un uzdrīkstēšanos, gan ironija, ka atbalstu nodrošina prognozējamība, kas priekš daudziem nepārsniedz bīstamās robežas. Pats Maizītis vairākās savās intervijās tikmēr ir izvirzījis vairākas tēzes, kas būtiski mainītu prokuratūras darbu un atbildības struktūru – sākot no versijām par amnestiju par noteiktiem ekonomiskajiem noziegumiem, beidzot ar tā saukto zādzību „dekriminalizāciju” jeb sodiem, mazu zaudējumu gadījumos, tikai administratīvā kārtā. Šie un citi prokuratūras darba sistēmiski jautājumi jau ir ne tikai ģenerālprokurora, bet arī citu juristu un likumdevēju kompetence, un kad gan vēl būtu pateicīgāks laiks tos aktualizēt, ja ne vienlaikus ar lemšanu par ģenerālprokurora apstiprināšanu.

Raidījumā piedalīties aicināti: ģenerālprokurors, Augstākās Tiesas priekšsēdētājs, politiķi un juristi.