Iespējams, iedzīvotājus visvairāk interesējošais jautājums ir par to, vai valstij „Parex bankas” pārņemšanas rezultātā būs vai nebūs radušies zaudējumi. Raidījuma vadītājs izteica vienu turpmāko notikumu attīstības scenāriju, kura rezultātā valstij iznāk vairāk nekā pusmiljarda latu lieli zaudējumi. Privatizācijas aģentūras pārstāvis Juris Jākobsons to ne apstiprināja, ne noliedza, bet uzsvēra, ka galvenais projekta mērķis nav pēc iespējas ātri banku pārdot, bet padarīt Latvijas finanšu sistēmu stabilu. Viņš izteica viedokli, ka gadījumā, ja banku nedalītu un atstātu, kāda tā ir, tā „būtu lemta lēnai un pakāpeniskai nāvei”. J.Jākobsons atzina, ka „principā” tam ir lemta arī sliktā daļa, ko no bankas plānots atdalīt, taču viņš arī argumentēja, kāpēc vecā banka var tomēr nebankrotēt. „Parex bankas” valdes priekšsēdētājs Nils Melngailis savukārt pavēstīja, ka gada laikā noteikti varētu atgūt vismaz trīs ceturtdaļas no miljarda latu valsts atbalsta, sadalot un pārdodot banku. Viņa komentārs par nepārdotās daļas tālāko likteni, uzskaitot arī citas valstis, kur izvēlēta tāda stratēģija, bija tāds, ka valstij būs jātur ieguldījumi nekustamā īpašuma tirgū un jāgaida, ka cenas atkal pieaug.

J.Jākobsons atklāja, ka uz jauno banku tiks pārcelti visi klientu noguldījumi un tiks kapitalizēti valsts līdzekļi 104 miljonu latu apmērā. Ar atrunu, ka tas, vai jaunās bankas pircējs „samaksā tieši tik, vai viņš samaksā vairāk vai mazāk, tas ir atkarīgs no tās bankas kvalitātes”, arī J.Jākobsons pievienojās citām atbildīgajām personām, kas nav nosaukušas skaidrus uzstādījumus iespējamajai pārdošanas cenai. N.Melngailis savukārt skaidroja kritērijus kredītu sadalei starp abām bankas daļām, paredzot divas trešdaļas aktīvu labajā bankā un vienu trešdaļu vecajā bankā. Taču viņš tā arī neatklāja, cik liela daļa no „sliktajā” bankā atstāt paredzētajiem kredītiem ir tādi, kuriem ir problēmas ar maksājumiem, un cik tādi, „kas varētu nebūt tieši saistīti ar nākotnes bankas pamatbiznesu”.

Taču to saprasti ir būtiski, lai varētu vērtēt „sliktās” bankas maksātspējas izredzes un izredzes atgūt Valsts kases termiņnoguldījumus, ko arī paredzēts atstāt turpat. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes loceklis Jānis Placis sacīja, ka novērtējums paredz – vecās bankas aktīvi varētu tikt atgūti pēc pieciem gadiem. Savukārt Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks un „Parex bankas” padomes priekšsēdētājs Andžs Ūbelis apgalvoja, ka termiņnoguldījumu nodrošinājums vecajā bankā būs ar koeficientu 1,5, bet labajā bankā pat ar koeficientu 5. Koeficients 1,5 gan var neko nelīdzēt, ja izrādās, ka jānoraksta lielāks procents no vecajā bankā atstātajiem kredītiem. Līdz ar to bez pilnvērtīgas informācijas par šiem kredītiem nav iespējams izvērtēt, vai valsts noguldījumi būs vai nebūs drošībā.

Nekādas papildus garantijas nesniedza arī zvērinātu advokātu biroja „Sorainen” vadošā partnere Eva Berlaus, kura atzina, ka birojs nav vērtējis ciparus, nav veicis finansiālo analīzi un nav arī juridiski novērtējis Valsts kases nodrošinājumu, jo tāds nav bijis uzdevums. E.Berlaus sniedza ļoti nekonkrētu atbildi par to, kāda ir konsultantu atbildība, ja viņiem nevajadzēs maksāt sodu situācijā, ja restrukturizētās bankas daļas nespēs pildīt savas saistības. Tāpat viņa izvairīgi runāja par naudu, ko birojs no valsts saņēmis par atzinumiem un konsultācijām.

Video: Juris Jākobsons, Nils Melngailis, Jānis Placis, Andžs Ūbelis un Eva Berlaus par to, kādi aktīvi nokļūs kurā restrukturizējamās „Parex bankas” daļā, kādas ir valsts atbalsta atgūšanas versijas, vai vecajai bankai draud maksātnespēja un kāda ir konsultantu atbildība. (Fragments no „Kas notiek Latvijā?”, 24.03.2010.)