Nedaudz zinu par sociālo partneru piesaistīšanu un redzu, kādā mērā tas notiek. Tā vena reize mēnesī, kurā it kā tiek veiktas pārrunas, ir tikai acu aizmālēšana sabiedrībai. Paralēli notiek slēgtās sanāksmes, kurās sociālie partneri nemaz netiek pielaisti, nerunājot nemaz par informēšanu dažādos jautājumos. Kā bija slepena politika, tā arī palika. Tas, ka abi kungi (Binde un Krīgers) bija sašutuši par funkciju izvērtēšanu ir vairāk nekā pamatoti. Ja šie vērtējumi būtu likti uz apspriežu galda, tas dotu iespējas daudzas funkcijas no valsts sektora pārlikt uz privāto un rezultātā no tērēšanas valsts sektorā pāriet uz pelnīšanu privātajā, bet tas acīmredzot daudziem nav izdevīgi. Tādēļ jau ir izdevīgi diskreditēt sociālos partnerus, kurus par partneriem pasludina tikai formāli uz papīra. 

1) Šī saruna salika daudzus punktus uz "i". Neesmu pašreizējās valdības apjūsmotājs, bet pragmatiķis gan. Mums ir tādi cilvēkresursi, tāda ierēdniecība, tādi kredītņēmēji, tādi banku klerki, tādi uzņēmēji, tādi darba devēji/ņēmēji un tādi politiķi, kādi nu tie ir. 2) Ideālā pārvaldes shēmā mēs nedzīvojam - acīmredzami šāda ilūzija ir EK pārstāvei. Viņa arī ir pārlieku sakoncentrējusies uz pagātni - tā ir briesmīga, bet vajag risinājumus. Viņa operē tikai koncepcijām... bet nav CIPARU!!! Zināmā mērā viņa operē tajā pašā domāšanas līmenī, kurā populisma ideju pārņemtie vēlētāji vulgaris. 3) Par valdību. Viņi gan presingo savas šaurās partiju intereses, gan ir krietni uzlabojuši savu sniegumu - krīze spiež. Reāli nekādas strukturālās reformas nevar veikt īsā laikā un pie tik mainīgiem apstākļiem. Tajā pat laikā summāri tik ilgā laikā - gads - tomēr varēja izdarīt daudz vairāk. (Jāņem gan vērā, ka krietnu laiku no šī gada vēl bija Godmaņa valdība... kura bija gaužām kusla! Cik nepopulāru lēmumu bija bez Parex un reģionu reformas?) Te arī milzīga loma ir koalīcijas sašķeltībai un sliktajām pēdējo gadu pārvaldes "iestrādēm". Jāsaprot arī, ka tīri objektīvi ir elastības limits, cik reformu iespējams realizēt jebkurā sistēmā īsā laikā (lai tā pie viena arī nesabruktu). 4) Par tiem sociālajiem partneriem - cirks. Viņi tak savā uztverē kā tirgus bābas lielais vairums ir. Gan pašvaldībās, gan darba devējos, gan arodbiedrībās (tās pēc definīcijas nevar būt konstruktīvs partneris, starp citu!) neredz nopietnus priekšlikumus. Binde piedāvā valdībai kaut kā koordinēt veselīgās pārtikas biznesu, nevis pats izmanto struktūrfondu līdzfinansējumu, lai taisītu šādu privātu biznesu... bez komentāriem! Arī tā viņu aptaujas doma nav skaidra - kādēļ darba devēji taisīja sabiedriskās domas aptauju, ja reāli tika prasīta viņu kā darba devēju kompetence. (Saprata, ka šādu formātu nepaceļ, tādēļ uzblieza tipveida socaptauju?) Cik infantīla sabiedrība, tik arī šie partneri. Dombrovskis jau arī ieminējās, ka, ja jau visi tā grib, tad varot arī tālāk nokomunicēt tos (šķiet, acīmredzami glupos) priekšlikumus. 

Par Urbanoviču - aptuveni 3/4 bija zvērīgākais opozīcijas populisms - tīra ļurināšana. (Ja būtu laiks, varētu šķetināt pa detaļām.) Šķiet, pārāk intensīva kontaktēšanās ar Šleseru viņiem nāk ļaunā. Bet varbūt arī viņi vienmēr tādi bija, tikai sen nebiju redzējis.