Šī raksta virsrakstā likta senā vārdu spēle ar komata vietas maiņu, ko budžeta kontekstā varētu pārfrāzēt - „vēl griezt nedrīkst nepiekāpties”. Sestdienas vienošanās valdībā paredz izdevumu samazinājumu 225 miljonu apmērā un 100 miljonu lielu ieņēmumu palielinājumu.  Lai sasniegtu nu jau gandrīz mitoloģizētos 500 miljonus, un budžeta deficītu samazinātu vēl par 175 miljoniem, tikai ar papildus nodokļu palielināšanu nepietiks. Jāatzīmē gan, ka sestdienas lēmumi vēl tā īsti publiskajā telpā nemaz nav iztirzāti – ciktāl tie ir ekonomiski, sociāli un politiski motivēti. Taču vienlaikus, protams, papildus motīvs ir arī plānotie streiki un papildus līdzekļu pieprasījumi saistībā ar vēl iepriekšējiem budžeta samazinājumiem.

„Starptautiskās sabiedrības pacietības mēram attiecībā uz Latviju ir savas robežas” – tāda bija starptautiskā reakcija uz Latvijas lēmumiem nedēļas nogalē. Līdzīgi, droši vien, varētu teikt par Latvijas skolotāju, mediķu, pensionāru, uzņēmēju, lauksaimnieku un vēl pārējo pacietības mēru. Taču tam pa vidu ir reālais Latvijas valsts budžets ar tajā reāli esošajiem un paredzamajiem līdzekļiem. Daudz piesauktie 8,5% budžeta deficīta no iekšzemes kopprodukta, lai kā tos rēķinātu, reālā naudā nozīmē aptuveni miljardu. Kā zināms, šīgada budžeta deficīts, iespējams, būs vēl lielāks. Deficīts bija iepriekšējos gados un tiek plānots vairākos turpmākajos. Summā – miljardu skaits un ārējie parādi, kas vairākkārt pārsniedz „Parex bankā” ieguldītās summas. Un nav lielu cerību, ka budžeta ieņēmumi tuvākajos gados strauji pieaugs. Secinājumus atliek izdarīt ar vienkāršas aritmētikas palīdzību. Miljarda rezerve valsts kasē šobrīd ir diezgan mānīgs lielums, un nez vai var runāt par valsts bankrota riska novēršanu, summējot budžeta deficītu un iespējamo starptautisku neuzticēšanos un iekšējo nestabilitāti. Līdz ar to jāatgriežas pie dilemmas par Latvijas plāniem gan attiecībās ar kreditoriem, gan attiecībās pašiem ar sevi.
Runājot par budžetu, droši vien, vēlreiz jāatgriežas gan pie nekustamā īpašuma nodokļa, gan nodokļu sistēmas plašāk, gan izdevumu struktūras, no valsts pārvaldes apjoma un izmaksām līdz sociālai sfērai, un arī pie tiem spēles noteikumiem, kas iedzīvotājiem ļauj ģenerēt ienākumus gan valstij, gan sev. Taču, runājot par valsti, jāatgriežas pie jautājuma par to, kurp ejam. Domājot tālāk, nekā līdz nākamajām vēlēšanām.

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca, Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs un Tautas partijas frakcijas priekšsēdētājas vietnieks Vents Armands Krauklis, vides ministrs un Zaļo un Zemnieku savienības valdes priekšsēdētājs Raimonds Vējonis, „Saskaņas centra” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs, Darba devēju konfederācijas padomes loceklis un LMT prezidents Juris Binde, Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers.